23. Article

Tiesas sēdē gan lietas dalībnieki, gan arī pieaicinātās personas vairākkārt norādīja uz to, ka Saeima 2014. gada 11. septembrī pieņēmusi Šķīrējtiesu likumu, kurā paredzēts, ka tas stāsies spēkā 2015. gada 1. janvārī. Šā likuma 24. panta pirmā daļa nosaka: "Šķīrējtiesas sastāvs lemj par civiltiesiskā strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Jautājumu par strīda pakļautību šķīrējtiesas sastāvs var izlemt jebkurā šķīrējtiesas procesa stadijā." Savukārt saskaņā ar 2014. gada 11. septembra likuma "Grozījumi Civilprocesa likumā" 9. pantu no Civilprocesa likuma tiek izslēgta 61., 62., 63., 64. un 65. nodaļa, proti, arī nodaļa, kurā ietverta apstrīdētā norma. Atbilstoši 2014. gada 11. septembra likuma "Grozījumi Civilprocesa likumā" 19. pantam Civilprocesa likuma 61., 62., 63., 64. un 65. nodaļa zaudēs spēku 2015. gada 1. janvārī. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka 2015. gada 1. janvārī apstrīdēto normu aizstās cita Šķīrējtiesu likumā ietverta tiesību norma, kurai būs tādas pašas tiesiskās sekas kā apstrīdētajai normai. Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa Satversmes tiesā nav apstrīdēta. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai nepieciešams un pieļaujams paplašināt izskatāmās lietas prasījuma robežas un izvērtēt arī jautājumu par Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju", noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu paplašināšana jau ierosinātās lietās. Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, ir jānoskaidro, pirmkārt, vai tā norma, attiecībā uz kuru prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši saistīta ar lietā expressis verbis apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 15. punktu). Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmās daļas atbilstība Satversmei ir cieši saistīta ar prasījumu par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, jo šī norma pēc tās spēkā stāšanās personām radītu tieši tādas pašas Satversmei neatbilstošas tiesiskās sekas kā apstrīdētā norma. Līdz ar to no Satversmes tiesas procesa ekonomijas viedokļa būtu lietderīgi paplašināt prasījumu izskatāmajā lietā. Turklāt tiesiskas valsts princips prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošina tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmajā daļā būtībā ir saglabāts apstrīdētajai normai identisks tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 28. lpp.). Arī no Tieslietu ministrijas sniegtā viedokļa secināms, ka Šķīrējtiesu likumā ir ietverts tāds pats regulējums kā apstrīdētajā normā, un tas paredz šķīrējtiesas tiesības lemt par strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā arī par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 182. lpp. un Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 70. lpp.). Minētā norma un apstrīdētā norma ir pieņemta, pamatojoties uz vienu un to pašu likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību šķīrējtiesu darbības kontroles jomā, un šajā spriedumā ietvertie secinājumi par apstrīdēto normu ir attiecināmi arī uz Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmo daļu. Tāpēc abu šo normu atzīšana par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam ir iespējama tā paša pamatojuma ietvaros. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka arī Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa, ciktāl tā liedz personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: