5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nepieļauj vispārējās jurisdikcijas tiesā tiesvedību par šķīrējtiesas līguma esamību vai spēkā esamību gadījumā, kad persona nav izteikusi gribu slēgt šķīrējtiesas līgumu, ir pretrunā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu. Valstij, atzīstot tādus alternatīvos strīdu izskatīšanas veidus kā šķīrējtiesa, to darbības regulējumam vajagot izvirzīt tādas pašas prasības kā valsts tiesu varai, proti - tiesas objektivitāte un taisnīgs nolēmums. Arī mehānismam, ar kuru valsts kontrolē šķīrējtiesu nolēmumus, vajagot nodrošināt to, lai valsts ar savu rīcību atzītu tikai tādu šķīrējtiesas procesu, kurā ir ievērots taisnīgums un objektivitāte. Latvijā šķīrējtiesas spriedums neesot pārsūdzams, un, lai tas tiktu izpildīts piespiedu kārtā, nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izsniegt izpildu rakstu. Tādējādi šķīrējtiesas kontrole esot koncentrēta tikai izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Tiesībsargs uzsver, ka šķīrējtiesas tiesiskajā regulējumā esot konstatējami būtiski trūkumi, kas pieļaujot netaisnīgu tiesvedības procesu. Turklāt vispārējās jurisdikcijas tiesai piešķirtās tiesības labot šķīrējtiesas pieļautās kļūdas esot nepietiekamas. Tiesas sēdē Tiesībsarga pilnvarotā pārstāve Santa Tivaņenkova papildus norādīja, ka arī Tiesībsarga birojā tiekot saņemtas personu sūdzības par šķīrējtiesu darbību. Bieži nākoties saskarties ar situāciju, kad persona nemaz nav zinājusi, ka noticis šķīrējtiesas process, un to uzzinājusi vienīgi tad, kad pret to jau uzsākta piedziņa. Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas regulējums neesot pietiekams, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas spētu kontrolēt šķīrējtiesas procesa neatkarību un objektivitāti. Šis regulējums novedot pie tā, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas legalizējot šķīrējtiesu spriedumus un izsniedzot izpildu rakstu pat tajos gadījumos, kad šķīrējtiesas procesā nav uzrādīts līguma oriģināls un pārbaudīts, vai puses brīvi paudušas gribu šādu līgumu slēgt. Civilprocesa likums pieļaujot tādu situāciju, ka šķīrējtiesa taisot spriedumus, kas tikai formāli atbilstot likuma prasībām, bet būtībā esot balstīti uz spēkā neesošiem dokumentiem. Turklāt šādi šķīrējtiesas spriedumi saglabājot savu spēku pat tad, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa atsaka izpildu raksta izsniegšanu.