7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas šķīrējtiesa - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētajā normā esot ietverts šķīrējtiesas kompetences princips, kas paredzot, ka pašai šķīrējtiesai ir tiesības lemt par tās jurisdikciju arī tad, ja tiek apstrīdēta šķīrējtiesas līguma esamība vai spēkā esamība. Saskaņā ar šo principu šķīrējtiesai nevajagot pārtraukt lietas izskatīšanu un gaidīt, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izvērtēs jautājumu par strīda pakļautību šķīrējtiesai. Ja šķīrējtiesai nebūtu tiesību pašai lemt par savu kompetenci, tai nebūtu arī iespēju ievērot Civilprocesa likuma 493. panta ceturtajā daļā paredzētos termiņus. Turklāt nelabticīgiem šķīrējtiesas procesa dalībniekiem tiktu dota iespēja izvairīties no likumā paredzētā šķīrējtiesas līguma saistošā spēka. Šķīrējtiesas procesā tiekot piemērots pierādījumu brīvas vērtēšanas princips, kas paredzot, ka nevienam pierādījumam nav iepriekš noteikta spēka. Šķīrējtiesa pati izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus to kopsakarā un pati novērtējot arī pierādījumu attiecināmību un pieļaujamību. Jebkurš šķīrējtiesas lietā nozīmīgs apstāklis esot uzskatāms par pierādītu, kad pēc lietā esošo pieļaujamo un attiecināmo pierādījumu pārbaudīšanas tiek izslēgtas saprātīgas šaubas par to, vai attiecīgais apstāklis nevarētu būt citāds.