16. Article — "Invaliditātes pensijas aprēķināšana"

tika izteikts šādā redakcijā: "(1) Invaliditātes pensiju atkarībā no tā, kāda invaliditātes grupa ir noteikta - pirmā, otrā vai trešā -, piešķir: 1) I un II grupas invaliditātes gadījumā pēc šādas formulas: I grupas invalīdiem P= 0,45 x Vi + ______ ASi x Vi x 0,1 ASie II grupas invalīdiem P = 0,4 x Vi + ______ ASi x Vi x 0,1 ASie P - pensija; Vi - apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas (neatkarīgi no tā, cik ilgs bijis pārtraukums darbā) pēdējo piecu gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas, bet ne vairāk par valstī noteiktās minimālās algas pieckāršu apmēru. Mēneši, kuros invaliditātes pensijas pieprasītājs nostrādājis nepilnu darba dienu skaitu, invaliditātes pensijas aprēķināšanai ņemami vērā kā pilni darba mēneši. Ja piecu gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas ir nostrādāts mazāk par 36 mēnešiem, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga aprēķināma par faktiski nostrādātajiem darba mēnešiem; ASi - apdrošinātās personas individuālais apdrošināšanas stāžs; ASie - maksimāli iespējamais apdrošināšanas stāžs no šā likuma 4. pantā noteiktā vecuma sasniegšanas līdz šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanai; 2) III grupas invaliditātes gadījumā - valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī. (2) I un II grupas invaliditātes pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram piemērots šāds koeficients: I grupas invaliditātes gadījumā - 1,6; II grupas invaliditātes gadījumā - 1,4. (3) Ja apdrošinātā persona piecus gadus pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas nav strādājusi, invaliditātes pensijas aprēķināšanai ņemami vērā 50 procenti no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. (4) Mainoties invaliditātes grupai, invaliditātes pensijas apmērs pārrēķināms no invaliditātes atkārtotas noteikšanas dienas šajā pantā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā apdrošinātās personas individuālo un maksimāli iespējamo apdrošināšanas stāžu un vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, aprēķinot (pārrēķinot) invaliditātes pensiju līdz invaliditātes grupas maiņas dienai." 1.2. 2013. gada 9. jūlijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", kas publicēts Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2013. gada 17. jūlijā, bet stājās spēkā 2013. gada 18. jūlijā. Ar šo likumu citastarp tika grozīta likuma "Par valsts pensijām" 16. panta ceturtā daļa, izsakot to šādā redakcijā: "Mainoties invaliditātes grupai, I un II grupas invaliditātes pensijas apmērs pārrēķināms no invaliditātes atkārtotas noteikšanas dienas šajā pantā noteiktajā kārtībā, ņemot vērā apdrošinātās personas individuālo un maksimāli iespējamo apdrošināšanas stāžu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, piešķirot (pārrēķinot) invaliditātes pensiju, un pensijas pārrēķina daļas, kas aprēķinātas saskaņā ar šā likuma 24. panta piekto daļu. Ja invaliditātes grupa tiek mainīta no vieglākas uz smagāku vai tiek atjaunota iepriekš noteiktā smagākā invaliditātes grupa, pārrēķinātais invaliditātes pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par iepriekš saņemtās invaliditātes pensijas apmēru." Tāpat ar šo likumu tika grozīta arī likuma "Par valsts pensijām" 24. panta piektā daļa, izsakot to šādā redakcijā: "Pārrēķināto I un II grupas invaliditātes pensiju veido agrāk piešķirtā (pārrēķinātā) pensija un pensijas pārrēķina daļa, kas tiek aprēķināta pēc šādas formulas: P1 = (ASi1/ASie1) x Vi1 x 0,1, kur P1 - pensijas pārrēķina daļa; ASi1 - to mēnešu skaits, kuros pēc pensijas piešķiršanas (pārrēķināšanas) veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai; ASie1 - maksimāli iespējamais apdrošināšanas stāžs (izteikts mēnešos) pensijas pārrēķināšanas dienā; Vi1 - personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par papildinātajiem mēnešiem, kuros pēc pensijas piešķiršanas (pārrēķināšanas) veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai." Atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 62. punktam minētie grozījumi, cita starp grozījumi šā likuma 16.panta ceturtajā daļā un 24.panta piektajā daļā, kas noteic kārtību, kādā invaliditātes pensija pārrēķināma un piešķirama no jauna, stājās spēkā 2013. gada 1.oktobrī. 2. Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -, izskatot lietu Nr. A420431513, kas ierosināta pēc Daiņa Pētera Kļaviņa (turpmāk - pieteicējs administratīvajā lietā) pieteikuma par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu - par invaliditātes pensijas pārrēķinu, ņemot vērā veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk arī - sociālās iemaksas), pieņēma lēmumu apturēt tiesvedību lietā un vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Pieteikuma iesniedzēja izskatāmās lietas ietvaros konstatējusi, ka pieteicējs administratīvajā lietā ir persona ar invaliditāti. 2000. gadā viņam noteikta 3. grupas invaliditāte un piešķirta 3. grupas invaliditātes pensija. 2013. gada 8. maijā pieteicējam administratīvajā lietā noteikta 2. grupas invaliditāte. Sakarā ar invaliditātes grupas maiņu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA) ar 2013. gada 30. jūlija lēmumu pārrēķināja piešķirto 3. grupas invaliditātes pensiju uz 2. grupas invaliditātes pensiju, ņemot vērā uzkrāto apdrošināšanas stāžu un aktualizēto apdrošināšanas iemaksu algu. 2013. gada 1. oktobrī stājās spēkā grozījumi likuma "Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums) 16. panta ceturtajā daļā. Ievērojot minēto, VSAA ar 2013. gada 29. oktobra lēmumu pārrēķināja pieteicējam administratīvajā lietā piešķirto 2. grupas invaliditātes pensiju. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pensiju likuma 16. panta ceturtā daļa (turpmāk - apstrīdētā norma) (redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam. Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 91. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka izskatāmajā gadījumā nosakāmas divas salīdzināmas personu grupas, proti, no vienas puses, 2. grupas invalīdi, kuriem iepriekš noteikta 3. grupas invaliditāte un kuri pēc tās noteikšanas joprojām bijuši darba ņēmēji un veikuši sociālās iemaksas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai, un, no otras puses, sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās iemaksas un kuriem 2. grupas invaliditāte noteikta uzreiz. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka pie abām minētajām grupām piederošas personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo ieguvušas tiesības uz invaliditātes pensiju un periodā līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai bijušas sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kas veikuši sociālās iemaksas. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija redakcijā kā vienu no nosacījumiem invaliditātes pensijas pārrēķināšanai invaliditātes grupas maiņas gadījumā paredz vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, aprēķinot (pārrēķinot) invaliditātes pensiju līdz invaliditātes grupas maiņas dienai. Savukārt personai, kura bijusi darba ņēmējs, veikusi sociālās iemaksas un kurai noteikta 2. grupas invaliditāte, invaliditātes pensija aprēķināma pēc Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktās invaliditātes pensijas aprēķina formulas. Minētajā normā viens no aprēķinu veidojošajiem elementiem ir apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas (neatkarīgi no tā, cik ilgs bijis pārtraukums darbā) pēdējo piecu gadu laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas. No iepriekš minētā Pieteikuma iesniedzēja secina, ka Pensiju likuma 16. panta ceturtā daļa gan redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, gan pašreiz spēkā esošajā redakcijā paredz atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no tā, vai pirms 2. grupas invaliditātes pensijas aprēķināšanas tām bijusi noteikta 3. grupas invaliditāte. Pieteikuma iesniedzēja par pazīmi, pēc kuras abas salīdzināmās grupas atšķiras, atzīst to, ka pirmajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiek pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, jo šīm personām invaliditātes pensija bija piešķirta jau iepriekš pēc invaliditātes iegūšanas, savukārt otrajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiek piešķirta pirmoreiz. Tomēr Satversmes tiesa 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 (turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2012-09-01) 12.2. un 12.3. punktā esot secinājusi, ka minētā atšķirība neliedzot šīs personu grupas salīdzināt. Pieteikuma iesniedzēja piekrīt, ka apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes noteikšanas, turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki, nekā bija līdz invaliditātes iegūšanai. Tātad apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt, lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas gadījumā nesamazinātos. Tomēr, kā atzinusi Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-09-01, konkrēta apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmējot, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu zaudējums. Līdz ar to prezumpcija, ka, personai iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās ienākumi samazināsies, ne vienmēr apstiprinoties. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka arī pieteicējs administratīvajā lietā, neraugoties uz 3. grupas invaliditāti, spējis sekmīgi turpināt profesionālo karjeru un sasniegt pat augstāku ienākumu līmeni nekā pirms 3. grupas invaliditātes pensijas piešķiršanas. Šādā gadījumā apstrīdētā norma nesasniedzot savu mērķi un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām neesot attaisnojama. Šo nevienlīdzīgo attieksmi likumdevējs neesot novērsis arī ar 2013. gada 9. jūlija grozījumiem. Arī pēc tiem pieteicējam administratīvajā lietā aprēķinātā 2. grupas invaliditātes pensija esot ievērojami mazāka nekā būtu tad, ja tiktu ņemta vērā viņa apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā pirms invaliditātes grupas maiņas. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šis ierobežojums nav samērīgs, jo privātpersonai radītais zaudējums - vairākkārt mazāks invaliditātes pensijas apmērs - esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 109. pantam. Saeima secina, ka Pieteikuma iesniedzēja būtībā vēlas, lai personai invaliditātes pensija katru reizi, kad tai mainās invaliditātes grupa, tiktu piešķirta no jauna. Pieteikuma iesniedzēja vēloties, lai citas invaliditātes grupas noteikšana tiktu uzskatīta par jaunu sociālās apdrošināšanas gadījumu. Taču šāds risinājums esot uzskatāms par tiesībpolitisku sociālās apdrošināšanas sistēmas koriģēšanu, mainot līdzšinējos sociālās apdrošināšanas principus un nosacījumus. Saeima neapšauba, ka invaliditātes pensijas piešķiršana invaliditātes grupas maiņas gadījumā pēc pirmreizējiem nosacījumiem ļautu palielināt konkrētu personu invaliditātes pensijas apmēru. Tomēr Pensiju likumā ietvertais princips, ka invaliditātes pensiju var pārrēķināt vai indeksēt, bet nevar piešķirt no jauna, atbilstot sociāli atbildīgas valsts principam. Saeima uzskata, ka nav pamata piešķirt invaliditātes pensiju no jauna gadījumā, kad mainījusies invaliditātes grupa, jo pats pensijas piešķiršanas pamats - invaliditāte - ir palicis nemainīgs. Sociālais risks, kas rada tiesības uz invaliditātes pensiju, esot personas atzīšana par invalīdu, nevis konkrētas invaliditātes grupas noteikšana vai tās maiņa. Tieši šis faktors esot principiāli izšķirošs un izslēdzot iespēju salīdzināt Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas. Saeima papildus uzsver, ka personu veiktās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai esot mazas. Tādējādi invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk darbojoties solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips. Ja Pensiju likumā tiktu noteikts, ka, mainoties invaliditātes grupai, invaliditātes pensija tiek piešķirta no jauna, tad lielākajai daļai invalīdu pensijas apmērs samazinātos, jo iegūtā invaliditāte ietekmējot personas darbspējas un rezultātā tās ienākumi (apdrošināšanas iemaksu alga) samazinoties vai tā vispār paliekot bez ienākumiem. Tāpat esot jāņem vērā, ka invaliditātes pensija ir viens no pensijas veidiem. Ja no Satversmes 91. vai 109. panta vienas kategorijas pensionāriem, kuriem pensija jau kādu laiku ir piešķirta un izmaksāta, izrietētu tiesības noteiktos gadījumos pieprasīt, lai pensija tiem tiktu piešķirta atkārtoti un pēc pirmreizējiem nosacījumiem, tad varētu rasties nepieciešamība apsvērt arī citu kategoriju pensionāru tiesības šajā ziņā. 4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam. Tiesībsargs norāda, ka 2. grupas invalīdi, kuriem iepriekš bija piešķirta 3. grupas invaliditāte un kuri pēc tās iegūšanas turpināja veikt sociālās iemaksas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar 2. grupas invalīdiem, kuri periodā līdz invaliditātes grupas noteikšanai bija darba ņēmēji un veica sociālās iemaksas. Galvenie elementi, kas vieno abas personu grupas, esot darba ņēmēja statuss un sociālo iemaksu veikšana pirms invaliditātes grupas noteikšanas. No Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas 1. punkta izrietot, ka invaliditātes pensijas aprēķinā tiek ņemta vērā personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu laikā. Savukārt atbilstoši apstrīdētajai normai invaliditātes pensija tiekot aprēķināta, ņemot vērā vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu par laiku līdz invaliditātes grupas maiņas dienai. Līdz ar to apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no tā, vai invaliditātes grupa ir vai nav noteikta atkārtoti. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes noteikšanas, turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki, nekā bija līdz invaliditātes iegūšanai. Taču prezumpcija par darbspēju un ienākumu zaudējumu saistību ne vienmēr apstiprinoties. Šāda prezumpcija esot patiesa tikai tādos gadījumos, kad persona nav spējīga attīstīt un izmantot savu "profesionālo potenciālu". Taču gadījumā, kad personas ienākumi pēc invaliditātes iegūšanas nemazinās, apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi nesasniedzot. Pārkāpums esot konstatējams gadījumos, kad personām - 2. grupas invalīdiem - pēc invaliditātes grupas maiņas, pārrēķinot invaliditātes pensiju, tiek piemērots Pensiju likuma 16. panta ceturtajā daļā noteiktais aprēķins, ciktāl tas ir neizdevīgs salīdzinājumā ar Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto invaliditātes pensijas aprēķinu. Līdz ar to apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 30. septembrim, neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Tiesībsargs secina, ka spēkā esošā apstrīdētās normas redakcija un Pensiju likuma 24. panta piektā daļa paredz personai salīdzinoši labvēlīgāku regulējumu. Taču, pārrēķinot pieteicējam administratīvajā lietā pensiju saskaņā ar Pensiju likuma 24. panta piekto daļu, iznākot, ka pārrēķinātā invaliditātes pensija ir ievērojami mazāka nekā būtu tad, ja tiktu noteikta saskaņā ar Pensiju likuma 16. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto invaliditātes pensijas aprēķina formulu. Tātad ar pašreiz spēkā esošo Pensiju likuma 16. panta ceturtās daļas un 24. panta piektās daļas redakciju tiesību aizskārums esot mazināts, taču neesot novērsts. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas vieno kopēji elementi: tām ir noteikta invaliditāte, un tās ir sociāli apdrošinātas invaliditātes gadījumam. Tomēr Tieslietu ministrija par šīs lietas ietvaros būtisku apstākli uzskata to, ka vienai personu grupai, proti, personām, kuru invaliditātes grupa mainās, invaliditātes pensija jau ir piešķirta sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros saistībā ar invaliditātes riska iestāšanos. Atšķirībā no spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 analizētā tiesiskā regulējuma izskatāmajā gadījumā gan pārrēķinātās, gan no jauna piešķirtās pensijas apmēru veidojot personas sociālās iemaksas. Saskaņā ar grozījumiem Pensiju likumā, kas tika izdarīti pēc sprieduma lietā Nr. 2012-09-01, invaliditātes pensijas aprēķinā tiekot ņemta vērā gan personas apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras veiktas sociālās iemaksas pirms invaliditātes noteikšanas, gan invaliditātes laikā veiktās sociālās iemaksas. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas būtu atzīstamas par vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu grupām ar nosacījumu, ka invaliditātes grupas maiņa uzskatāma par jauna sociālās apdrošināšanas riska iestāšanos. Pretējā gadījumā minētās personu grupas neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo vienai no tām jau iepriekš iestājies sociālās apdrošināšanas risks, par kuru tiek saņemts sociālās apdrošināšanas pakalpojums, bet otrai grupai šis risks iestājies pirmoreiz. Ievērojot pašreizējo Pensiju likuma regulējumu, konkrēta sociālās apdrošināšanas riska, šajā gadījumā - invaliditātes, iestāšanās laikam un invaliditātes pensijas piešķiršanas brīdim esot būtiska nozīme invaliditātes pensijas apmēra noteikšanā. Pensiju likuma regulējums esot vērtējams kopsakarā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. pantu. Šajā normā ietvertais uzskaitījums norādot, ka arī likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izpratnē invaliditāte (neatkarīgi no invaliditātes grupas vai tās maiņas) ir viens no sociāli apdrošināmajiem riskiem. Tādējādi Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos un apstrīdētā norma nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu. 6. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. un 109. pantam vērtējama, ņemot vērā Latvijā pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas principus. Labklājības ministrija uzsver, ka invaliditātes pensijas pēc 1997. gada 1. janvāra tiek piešķirtas valsts obligātās sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, pamatojoties uz konkrētās personas apdrošināšanas iemaksu algu, kāda tā bijusi pirms tam, kad iestājies konkrētais risks - invaliditāte. Savukārt tas, ka mainās invaliditātes grupa, nenozīmējot, ka būtu iestājies jauns apdrošināšanas gadījums. Pensiju likumā ietvertais princips, ka invaliditātes pensiju var pārrēķināt vai indeksēt, bet nevar piešķirt no jauna, atbilstot sociāli atbildīgas valsts principam. Pēc Labklājības ministrijas ieskata, neesot pamata piešķirt invaliditātes pensiju no jauna gadījumā, kad mainījusies invaliditātes grupa, jo pats pensijas piešķiršanas pamats - invaliditāte - ir palicis nemainīgs. Līdz ar to ministrija uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Sociālais risks, kas radot tiesības uz invaliditātes pensiju, esot personas atzīšana par invalīdu, nevis konkrētas invaliditātes grupas noteikšana vai tās maiņa. Tieši šis faktors esot principiāli izšķirošs un izslēdzot iespēju salīdzināt Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas. Labklājības ministrija arī norāda, ka persona, kas ieguvusi invaliditāti, saņem invaliditātes pensiju un tā tiek izmaksāta arī tad, ja persona turpina strādāt. Tātad persona veic sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai un vienlaikus saņem invaliditātes pensiju no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Sociālo iemaksu likme invaliditātes apdrošināšanai esot maza, 2014. gadā - 3,21 procents. Līdz ar to personu veiktās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai arī esot mazas. Tādējādi invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk darbojoties solidaritātes princips un nedarbojoties uzkrāšanas princips. Ņemot vērā minēto, esot iespējamas tādas situācijas, kad, invaliditātes pensiju piešķirot no jauna, varētu tikt samazināts personām piešķiramās pensijas apmērs. Šādas situācijas iespējamas tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc invaliditātes noteikšanas samazinās. 7. Pieaicinātā persona - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra - norāda, ka apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, noteica, ka, mainoties invaliditātes grupai, pensija ir pārrēķināma, ņemot vērā apdrošinātās personas individuālo un maksimāli iespējamo apdrošināšanas stāžu un vidējo (aktualizēto) apdrošināšanas iemaksu algu, kāda bija ņemta vērā, aprēķinot (pārrēķinot) invaliditātes pensiju līdz invaliditātes grupas maiņas dienai. Pēc grozījumu spēkā stāšanās, t.i., no 2013. gada 1. oktobra, apstrīdētajā normā esot mainīts tikai viens nosacījums attiecībā uz piemērojamo algu, proti, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga vairs netiekot aktualizēta. Savukārt pārējie nosacījumi apstrīdētajā tiesību normā neesot mainīti. Tā kā, pārrēķinot pensiju sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, netiekot mainīta pensijas pārrēķināšanā izmantotā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, tad saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1581 "Valsts pensiju, atlīdzības par darbspēju zaudējumu un atlīdzības par apgādnieka zaudējumu apmēra pārskatīšanas kārtība" 4. punktu pensija tās pārrēķināšanas brīdī tiekot indeksēta, ņemot vērā patēriņa cenu indeksus, kas piemēroti pensijai pirms tās pārrēķināšanas. Savukārt tad, ja 1. vai 2. grupas invaliditātes pensijas saņēmējs (neatkarīgi no tā, vai invaliditātes grupa ir vai nav mainījusies) pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta saskaņā ar Pensiju likuma 24. panta piekto daļu. Pensiju likuma 24. panta piektā daļa līdz 2013. gada 30. septembrim noteikusi, ka 1. un 2. grupas invaliditātes pensija tiek pārrēķināta, ņemot vērā papildināto apdrošināšanas stāžu, pēc formulas, kas bija piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms pensijas pārrēķināšanas. Apdrošināšanas stāžā saskaņā ar Pensiju likuma 9. panta pirmo daļu esot ieskaitāmi mēneši, kuros veiktas vai bija jāveic sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Tādējādi 1. un 2. grupas invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta, ņemot vērā apdrošināšanas stāžu, ko persona uzkrājusi pēc pensijas piešķiršanas. No 2013. gada 1. oktobra Pensiju likuma 24. panta piektā daļa paredzot, ka 1. un 2. grupas invaliditātes pensiju pārrēķina, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu un apdrošināšanas stāžu pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas, kurā veiktas vai bija jāveic sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Pārrēķināto invaliditātes pensiju veidojot agrāk piešķirtā (pārrēķinātā) pensija un pensijas pārrēķina daļa, kas aprēķināta saskaņā ar Pensiju likuma 24. panta piekto daļu. 8. Pieaicinātā persona - Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija - norādījusi, ka invaliditātes noteikšana konkrētai personai nav saistīta ar invaliditātes pensijas piešķiršanas formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā. Ja personai mainās invaliditātes grupa, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija šo faktu paziņojot VSAA. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore Mg. iur. Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. A. Kovaļevska piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās iemaksas un kuriem invaliditātes grupa ir mainījusies no trešās uz otro, no vienas puses, un sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri veikuši sociālās iemaksas un kuriem 2. grupas invaliditāte noteikta uzreiz, no otras puses. Satversmes tiesa līdzīgas normas atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam jau esot izvērtējusi spriedumā lietā Nr. 2012-09-01. Tajā Satversmes tiesa atzinusi, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras veikušas sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai), neatkarīgi no tā, vai šīm personām pirms tam ir bijusi citas grupas invaliditāte un vai tās pirms tam ir saņēmušas invaliditātes pensiju. Tā kā abu lietu apstākļi ir līdzīgi, A. Kovaļevska uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Turklāt Saeimas viedoklis, ka izskatāmajā lietā nebūtu piemērojamas spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 izteiktās atziņas, neesot pamatots, jo starp minētajā lietā vērtētajiem apstākļiem un izskatāmās lietas apstākļiem neesot būtiskas atšķirības. Saeimas iebildumi esot balstīti uz pieņēmumu, ka, atzīstot Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas par vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tas automātiski nozīmētu nepieciešamību nodrošināt vienādu attieksmi pret tām. Taču tas vien, ka personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vēl nenozīmējot, ka atšķirīga attieksme pret tām būtu aizliegta. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādīto personu grupu atzīšana par vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām automātiski nenozīmētu, ka invaliditātes grupas maiņas gadījumā būtu jānodrošina invaliditātes pensijas pārrēķināšana pēc tādas pašas formulas, kāda tiek izmantota, invaliditātes pensiju piešķirot pirmoreiz. A. Kovaļevska uzskata, ka apstrīdētā norma ir balstīta uz prezumpciju, ka personas ienākumi pēc invaliditātes iegūšanas kļūst mazāki, nekā bija pirms tam. Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis abās redakcijās esot nodrošināt papildu aizsardzību šādu personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-09-01 jau esot secinājusi, ka faktiski konkrēta apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmējot, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu samazinājums. Arī konkrētajā gadījumā persona pēc tam, kad tai noteikta invaliditāte, esot spējusi sekmīgi turpināt profesionālo karjeru, sasniedzot tik augstu ienākumu līmeni, kādu nebija sasniegusi pirms tam, kad tai tika noteikta 3. grupas invaliditāte. Tātad šādos gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot personai papildu aizsardzību, bet gan pasliktinot tās stāvokli. Tāpat esot jāņem vērā, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros saņemtajam sociālās apdrošināšanas pakalpojumam proporcionāli jāatbilst veiktajām sociālajām iemaksām. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, vispār neatspoguļojot pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktās sociālās iemaksas. Savukārt 2013. gada 17. jūlija redakcijā tā zināmā mērā atspoguļojot pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktās sociālās iemaksas, taču joprojām nenodrošinot saprātīgu personas algas un pensijas attiecību. A. Kovaļevska piekrīt Saeimas norādītajam, ka no Pensiju likuma izriet šāds secinājums: viena veida pensija parasti netiek piešķirta no jauna, bet var tikt vienīgi pārrēķināta un indeksēta. Taču to nevarot uzskatīt par absolūtu sociālās apdrošināšanas sistēmas principu, no kura nekādi izņēmumi nav pieļaujami. To, ka izņēmumi tiek pieļauti, pierādot likuma "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" 20. panta piektā daļa, atbilstoši kurai atlīdzību par darbspēju zaudējumu varot pārrēķināt arī tādā veidā, kas esot pielīdzināms jaunas atlīdzības piešķiršanai. 10. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija Poršņova - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. M. Poršņova norāda, ka Latvijā pensiju sistēma esot veidota uz apdrošināšanas pamatiem, kuri nostiprināti likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Minētā likuma