11. Article

Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes 105. panta trešais teikums noteic, ka tās var ierobežot, bet vienīgi saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu kopsakarā ar ECT praksi, Satversmes tiesa secinājusi, ka vārds "likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī tiem jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Apstrīdētās normas Rīgas dome izdevusi, pamatojoties uz Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktu. Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Rīgas dome ir pārkāpusi likumā noteiktā pilnvarojuma robežas. 11.1. Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus jautājumos par sabiedrisko kārtību, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos. Šī tiesību norma ietver tiešu likumdevēja pilnvarojumu, kas nosaka pašvaldību saistošo noteikumu satura galvenos virzienus un pašvaldību kompetences robežas. Savukārt atbilstoši Pašvaldību likuma 43. panta trešajai daļai pašvaldības dome var pieņemt saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi. Šajās tiesību normās ir ietverti atšķirīgu veidu pilnvarojumi, kuri nav izmantojami kā savstarpēji papildinoši. Tādējādi nav pamatots Rīgas domes arguments, ka tā bija tiesīga izdot apstrīdētās normas, lai īstenotu savu autonomo funkciju. 11.2. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas vara pieder tautai un likumdevējam - Saeimai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu]. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi par neatbilstošiem Satversmei normatīvos aktus, kas izdoti, pārsniedzot kompetenci vai neievērojot pilnvarojuma robežas, proti, ultra vires. Šajā praksē ietverto atziņu kopums citastarp paredz, ka tiesības noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var būt noteiktas tikai ar likumdevēja pilnvarojumu un Ministru kabinets ir rīkojies ultra vires, ja izdevis ārējos normatīvos aktus (noteikumus), pārkāpjot tam sniegtā pilnvarojuma robežas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-03 18. punktu). Ultra vires doktrīna ir attiecināma arī uz citu likumdevēja pilnvarotas institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu). Ņemot vērā to, ka arī pašvaldībām ar likumdevēja pilnvarojumu ir piešķirtas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus (saistošos noteikumus), minētās doktrīnas ietvaros izteiktās atziņas ir attiecināmas arī uz izskatāmo lietu. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums, tāpēc visupirms jāizvērtē, vai šī kārtība ir ievērota (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs, vai Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir rīkojusies likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.