12. Article

No Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktā ietvertā formulējuma "ja tas nav paredzēts likumos" izriet, ka pašvaldības ir tiesīgas izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, vienīgi gadījumos, kad likumdevējs nav noregulējis attiecīgus jautājumus un nav arī tam pilnvarojis citu subjektu. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai likumdevējs ir pieņēmis regulējumu, kurā paredzēta fizisko un juridisko personu atbildība par trokšņošanu kā sabiedriskās kārtības traucēšanu. 12.1. Administratīvā atbildība par tādu darbību veikšanu, kuras rada noteikta līmeņa troksni, ir paredzēta LAPK 167.1 pantā. Savukārt administratīvā atbildība par sabiedriskā miera traucēšanu, kas izpaužas kā necieņa pret sabiedrību vai bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju darbu (sīkais huligānisms), ir noteikta LAPK 167. pantā. Lai secinātu, vai šajās tiesību normās likumdevējs ir noregulējis atbildību arī par tādu troksni, kas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību, nepieciešams noskaidrot LAPK 167. un 167.1 panta saturu. 12.2. 167.1 pants "Akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšana" ietverts LAPK trīspadsmitajā nodaļā "Administratīvie pārkāpumi, kas apdraud sabiedrisko kārtību". Tas noteic, ka par jebkāda veida darbību, kas rada troksni un pārsniedz attiecīgajai diennakts stundai noteikto akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu vai vides trokšņa robežlielumu, personām izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu. 2005. gada 22. decembra likums "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā", ar kuru LAPK 167.1 pants izteikts pašreizējā redakcijā (pēc tam tajā izdarīti vienīgi tādi grozījumi, ar kuriem naudas summas pārvērstas euro), tika pieņemts citastarp arī ar mērķi pastiprināt atbildību par atkārtotu akustiskā trokšņa normatīvu pārkāpšanu dažādās sabiedriskās vietās - restorānos, kafejnīcās, bāros u.c., kas traucēja sabiedrisko mieru un kārtību [sk. likumprojekta ar reģ. nr. 1184 (iekļauts likumprojektā ar reģ. nr. 924) "Grozījums Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" anotācijas pirmo sadaļu lietas materiālu 1. sēj. 123. lpp.; pieejama arī: http://helios-web.saeima.lv/saeima8/reg.likprj]. 12.3. Administratīvo atbildību par tādu darbību, kas rada troksni un traucē sabiedrisko kārtību, likumdevējs ir saistījis ar akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu vai vides trokšņa robežlielumu pārsniegšanu. LAPK 167.1 panta tiesiskajā sastāvā ietvertos akustiskā trokšņa pieļaujamos normatīvus vai vides trokšņa robežlielumus apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija noteicis Ministru kabinets atbilstoši likumdevēja dotajam pilnvarojumam. Proti, apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija spēkā Ministru kabineta 2004. gada 13. jūlija noteikumi Nr. 597 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" un Ministru kabineta 2004. gada 13. jūlija noteikumi Nr. 598 "Noteikumi par akustiskā trokšņa normatīviem dzīvojamo un publisko ēku telpās" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 598), kuru 1. pielikuma "Trokšņa rādītāju novērtēšana dzīvojamo un publisko ēku telpās" 3. punktā bija noteikts: "Ja troksnis nav pastāvīgs, trokšņa līmeni mēra laika intervālā, kas ietver vismaz vienu pilnu trokšņa līmeņa svārstību ciklu, bet tas nedrīkst būt mazāks par 15 minūtēm." Savukārt šo noteikumu 2. pielikumā "Akustiskā trokšņa pieļaujamie normatīvi dzīvojamo un publisko ēku telpās" ietvertie pieļaujamie trokšņa normatīvi ir noteikti atbilstoši telpu lietošanai jeb funkcijām, tostarp arī tādi normatīvi, kas ievērojami dzīvojamās telpās un guļamtelpās. Ministru kabinets saskaņā ar likumdevēja pilnvarojumu bija izsmeļoši noregulējis ar akustiskā trokšņa pieļaujamiem normatīviem vai vides trokšņa robežlielumiem saistītos jautājumus, tostarp arī attiecībā uz izklaides vietās radītā trokšņa kontroli. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī jautājumus, kas attiecas uz atbildību par jebkāda veida darbību, kura rada troksni un traucē sabiedrisko kārtību, jau bija noregulējis likumdevējs, šo atbildību saistot ar akustiskā trokšņa normatīvu pārsniegšanu. Ar šādu secinājumu saskan arī Tiesu informācijas sistēmā atrodamie tiesu nolēmumi lietās par administratīvajiem pārkāpumiem, kas izdarīti laikā līdz apstrīdēto normu pieņemšanai. Atbilstoši šajos nolēmumos sniegtajai interpretācijai personas pēc tam, kad veikti attiecīgi mērījumi un konstatēta akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu pārsniegšana, saskaņā ar LAPK 167.1 pantu tiek sodītas arī par tādu trokšņošanu, kas traucē sabiedrisko kārtību (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes 2008. gada 14. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA-538/2008 un Administratīvās apgabaltiesas 2009. gada 17. novembra spriedumu lietā Nr. A42427607). 12.4. No Rīgas domes atbildes raksta ir secināms, ka apstrīdētās normas izdotas, lai noregulētu situācijas, kad troksnis, kas nepārsniedz noteiktos normatīvus, tomēr traucē apkārtējiem iedzīvotājiem. Ministru kabineta noteikumi Nr. 598, kas bija spēkā apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī, noteica tādus akustiskā trokšņa pieļaujamos normatīvus attiecībā uz dzīvojamām telpām un guļamtelpām, kuri atspoguļo Pasaules Veselības organizācijas Nakts trokšņa vadlīnijās Eiropai iekļautos normatīvus, kas citastarp aizsargā arī jutīgās iedzīvotāju grupas. To savā viedoklī norāda arī Veselības ministrija (sk. lietas materiālu 2. sēj. 56. un 57. lpp.). Turklāt no anotācijas Ministru kabineta 2011. gada 25. janvāra noteikumiem Nr. 76 "Noteikumi par trokšņa novērtēšanu dzīvojamo un publisko ēku telpās", kuri paredzēja tādu pašu regulējumu kā spēku zaudējušie Ministru kabineta noteikumi Nr. 598, izriet, ka noteikumi radījuši iespēju iedzīvotājus aizsargāt pret dzīvojamās un publiskās ēkās esošo trokšņa avotu ietekmi. Rādītāji noteikti naktij, lai nodrošinātu tādu trokšņa līmeni, ka netiktu traucēts iedzīvotāju miegs, un līdz ar to mazinātu viņu garīgās veselības traucējumu riskus, kā arī dienai un vakaram, lai novērstu funkcionālo sistēmu traucējumu un darbspēju mazināšanās riskus (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Noteikumi par trokšņa novērtēšanu dzīvojamo un publisko ēku telpās" anotācijas pirmās sadaļas 1. punktu un otrās sadaļas 4. punktu, pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=225263, aplūkoti 2014. gada 3. decembrī). Tātad likumdevējs LAPK 167.1 pantā ir ietvēris norādi uz tādiem akustiskā trokšņa pieļaujamiem normatīviem, kas nodrošina apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību. Papildus tam Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās ietverto regulējumu nevar uzskatīt par tādu, ar ko vietējā pašvaldība būtu īstenojusi tai Ministru kabineta noteikumu Nr. 598 6. punktā paredzēto iespēju savā administratīvajā teritorijā noteikt stingrākus dzīvojamo un publisko ēku telpās pieļaujamos trokšņa normatīvus. Apstrīdētās normas nosaka nevis stingrākus pieļaujamos trokšņa normatīvus, bet gan pavisam citu trokšņa kontroles standartu, proti, iespēju sodīt personu gadījumā, kad tās radītais troksnis subjektīvi traucē apkārtējās personas, turklāt paredzot, ka subjektīvais traucējums izvērtējams katras konkrētās lietas ietvaros. 12.5. Kopsakarā ar LAPK 167.1 pantu skatāms tajā pašā trīspadsmitajā nodaļā ietvertais 167. pants. Sīkā huligānisma kā administratīvā pārkāpuma objekts ir sabiedriskais miers un kārtība, bet objektīvā puse - darbības, kas vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 9. marta spriedumu lietā Nr. SKA-61/2007). Noteiktos apstākļos šādas darbības var būt saistītas ar trokšņošanu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes 2009. gada 30. janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-44/2009). Tādējādi apstrīdētajās normās paredzētais pārkāpums pretēji tam, ko norāda Rīgas dome un Tieslietu ministrija, nav visos gadījumos norobežojams no LAPK 167. pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma. Turklāt no Tieslietu ministrijas viedokļa izriet, ka iepriekš minētajās LAPK normās un apstrīdētajās normās paredzēto pārkāpumu objekti esot atšķirīgi. Satversmes tiesa tam nepiekrīt, jo visas norādītās normas, kā secināts iepriekš (sk. arī šā sprieduma 12.2. punktu), regulē ar sabiedrisko kārtību saistītus jautājumus. 12.6. Gan no LAPK 167.1 panta vārdiskās jēgas un vietas likuma iekšējā sistēmā, gan arī no šīs tiesību normas pieņemšanas un grozīšanas procesa vērtējuma izriet, ka jautājumus par jebkāda veida darbību, kas rada troksni un traucē sabiedrisko kārtību (tātad arī apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību), jau ir noregulējis likumdevējs. LAPK 167. un 167.1 pants visaptveroši regulē dažādu veidu trokšņa kontroli. Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktais pilnvarojums aplūkojams kopsakarā ar LAPK regulējumu, kas attiecībā uz trokšņošanas kā sabiedriskās kārtības pārkāpuma sodāmību ir izsmeļošs, proti, konkrēto ar sabiedrisko kārtību saistīto jautājumu regulē likums. Līdz ar to apstrīdētajās normās ir noregulēts tas pats jautājums, kuru jau regulē LAPK 167. un 167.1 pants. Apstrīdētās normas ir izdotas, pārkāpjot Pašvaldību likuma 43. pantā noteikto pilnvarojumu, un Rīgas dome ir rīkojusies ultra vires. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu. Ja pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, tad tas neatbilst Satversmei. Tātad nav nepieciešams papildus izvērtēt, vai ar apstrīdētajām normām paredzētā īpašuma tiesību ierobežojuma mērķis ir leģitīms, vai ierobežojums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un vai tas ir samērīgs (proporcionāls) (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļas pēdējo rindkopu). Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.