2. Article

SIA "IRIDEJA3" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) lūdz izvērtēt Noteikumu Nr. 80 4.1. un 15. punkta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un atzīt tos par spēkā neesošiem no pieņemšanas brīža. Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka tā savas saimnieciskās darbības veikšanai 2010. gadā atvērusi bāru "Just", kas dienā darbojas kā restorāns, bet vakarā - kā bārs un klubs, kurā bieži tiek atskaņota mūzika un notiek dejas. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, Pieteikuma iesniedzēja ir divas reizes administratīvi sodīta par nepastāvīga rakstura trokšņa pieļaušanu, atskaņojot mūziku un tādējādi traucējot apkārtējo personu mieru. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, veicot komercdarbību, tai esot ekonomiskas intereses gūt peļņu, kas atzīstamas par īpašumu gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. panta izpratnē, gan Satversmes 105. panta pirmā teikuma izpratnē. Mūzikas atskaņošana, kas neizbēgami radot troksni, esot tieši saistīta ar bāra īpašnieka saimniecisko darbību un tādējādi arī ar tiesībām uz īpašumu. Apstrīdētās normas, kas paredz sodu par trokšņošanu, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu. Pašvaldībai esot tiesības izdot saistošos noteikumus par sabiedrisko kārtību, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, tikai tad, ja tas nav paredzēts likumā. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī - LAPK) 167. un 167.1 pantā esot noteikta administratīvā atbildība par darbībām, kas rada gan pastāvīgu, gan nepastāvīgu troksni un traucē sabiedrisko mieru un kārtību. Savukārt Noteikumu Nr. 80 4.1. punktā esot noteikta administratīvā atbildība par darbībām, kas rada nepastāvīgu troksni un traucē sabiedrisko mieru un kārtību. Tādējādi minētajās normās esot noteikts identisks administratīvā pārkāpuma sastāva objekts. Turklāt neesot nozīmes faktam, ka objektīvā puse Noteikumu Nr. 80 4.1. punktā ir papildināta ar tādu pazīmi kā seku iestāšanās konstatēšanas nepieciešamība. LAPK 167.1 panta un apstrīdēto normu mērķi - sabiedriskās kārtības aizsardzība un cilvēku aizsardzība no trokšņa - esot vienādi, tāpēc nevarot uzskatīt, ka normas paredz atbildību par dažādiem pārkāpumiem. Ministru kabinets atbilstoši LAPK 167.1 panta tiesiskajam sastāvam esot paredzējis objektīvus un samērīgus skaļuma noteikšanas un kontroles kritērijus. Ņemot vērā iepriekš minēto, varot secināt, ka Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir pārkāpusi Pašvaldību likuma 43. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto pilnvarojumu. Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktais Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu. Apstrīdētajās normās paredzētajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis - aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Rīgas domes izmantotais līdzeklis, proti, pilnīgs aizliegums trokšņot, ja radītais troksnis neatkarīgi no tā līmeņa subjektīvi traucē citām personām, esot piemērots leģitīmā mērķa - aizsargāt citu cilvēku pamattiesības, tai skaitā Satversmes 96. un 105. pantā garantētās pamattiesības - sasniegšanai. Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, Pieteikuma iesniedzējas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Izvērtējot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, esot jāņem vērā šā ierobežojuma pakāpe. Apstrīdētais regulējums Satversmes 105. pantā noteiktās Pieteikuma iesniedzējas tiesības ierobežojot būtiski, jo faktiski liedzot tai iespēju veikt savu komercdarbību, kas esot tieši atkarīga no mūzikas atskaņošanas. Troksnis varot radīt objektīvu kaitējumu citām personām vienīgi tad, ja tas pārsniedz noteiktu līmeni. Līdz ar to leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt nevis nosakot pilnīgu aizliegumu trokšņot, bet gan aizliedzot radīt tādu troksni, kas pārsniedz noteiktu līmeni. Tā kā apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi neatbilstot vismaz vienam no samērīguma kritērijiem, esot secināms, ka apstrīdētajās normās ietvertais Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums ir noteikts nesamērīgi, tas ir, neatbilstoši Satversmes 105. panta trešajam teikumam. Pieteikumā lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Tikai tādā veidā Pieteikuma iesniedzēja varot atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti kā administratīvais sods par apstrīdēto normu pārkāpšanu.