3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Rīgas dome norāda, ka Satversmes 105. pants tajā nostiprināto pamattiesību izmantošanai nosaka robežas, proti, īpašuma tiesības nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm. Tiesības uz īpašumu un tā izmantošanu esot ne tikai Pieteikuma iesniedzējai, bet arī tās kaimiņiem. Noteiktais aizliegums trokšņot neierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu, jo aizliedzot nevis vispār atskaņot mūziku, bet gan to atskaņot tik skaļi, ka mūzikas radītais troksnis traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību. Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums garantējot pārējo personu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu, tādēļ tas esot piemērots, lai nodrošinātu Satversmes 96. un 105. pantā paredzētās tiesības un sasniegtu leģitīmo mērķi - aizsargāt Rīgas iedzīvotāju tiesiskās intereses, nepieļaujot viņu miera traucēšanu. Labums, ko sabiedrība iegūst, saucot personu pie atbildības par tās radīto troksni, kas traucē apkārtējo citu personu mieru, esot lielāks par personai nodarīto zaudējumu. Trokšņa radītās problēmas Rīgas administratīvajā teritorijā esot aktuālas jau ilgus gadus, un kārtību sargājošām iestādēm neesot izdevies garantēt sabiedrības tiesības tikt pasargātai no pārmērīga trokšņa ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personu, kura rada citu personu mieru traucējošu troksni. Apstrīdētās normas paredzot atbildību par nepastāvīgu troksni. Uz to skaidri norādot Noteikumu Nr. 80 4.1. punktā ietvertā frāze, ka "par pastāvīga trokšņa radīšanu ar savu darbību vai bezdarbību, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos trokšņa normatīvus vai robežlielumus, vainīgā persona saucama pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā". Minētajā punktā paredzētais pārkāpums varot izpausties arī tādā veidā, ka radītais troksnis gan nepārsniedz noteiktos normatīvus, tomēr apkārtējiem iedzīvotājiem traucē. Tas, vai personas darbība traucē apkārtējo iedzīvotāju mieru, esot izvērtējams katras konkrētās lietas ietvaros. Apstrīdētajās normās skartais jautājums par trokšņošanu, kas traucē apkārtējo personu mieru, neesot noregulēts citos normatīvajos aktos, jo nedz LAPK, nedz arī kāds cits normatīvais akts nenosakot atbildību par kaimiņu radīto troksni, citastarp arī tādu, kas rodas, atskaņojot mūziku kafejnīcās, bāros un klubos. LAPK 167.1 pants paredzot atbildību par akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšanu. Šāds troksnis pēc savas būtības esot pastāvīgs (bāros un kafejnīcās to radot iekārtas, kas nepieciešamas komercdarbības veikšanai, piemēram, gaisa kondicionieri, nosūcēji utt.), tas tiekot mērīts un iekartēts. Nedz likums "Par piesārņojumu", nedz uz tajā ietvertā pilnvarojuma pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi neregulējot jautājumu par nepastāvīgu troksni. Tādējādi par šāda veida trokšņa radīšanu nevarot tikt piemērota atbildība, pamatojoties uz LAPK 167.1 pantu. Likumā neesot noteikts veids, kā šādu troksni mērīt, neesot noteikti arī šāda trokšņa robežlielumi. Pastāvīgi akustiskie un vides trokšņi uz apkārtējiem cilvēkiem iedarbojoties citādi nekā nepastāvīgi trokšņi. Turklāt Rīgas dome esot tiesīga izdot saistošos noteikumus, lai īstenotu savu autonomo funkciju, tas ir, nodrošinātu sabiedrisko kārtību. Rīgas dome uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norāde uz nepieciešamību apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža nav pamatota. Esot jāņem vērā arī fakts, ka apstrīdētā norma skar ar pašvaldības budžetu saistītus jautājumus. Tūlītēja sprieduma izpilde varētu radīt nelabvēlīgas sekas Rīgas iedzīvotājiem.