21. Article

No likumības un varas dalīšanas principiem izriet, ka izpildu varai - Ministru kabinetam - ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām augstāka juridiska spēka tiesību normām [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumus]. Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus, kuros reglamentēts apdrošināšanas atlīdzības apmērs un tā aprēķināšanas kārtība par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem, ir noteiktas OCTA likuma 19. panta trešajā daļā. Taču Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Ministru kabinets, izdodot Noteikumus Nr. 331, ir nodrošinājis tajos ietvertā regulējuma atbilstību OCTA likumam, Satversmei un citiem likumiem. 21.1. Noteikumu Nr. 331 3. punktā ir noteiktas robežas apdrošināšanas atlīdzības apmēram par cietušās personas sāpēm un garīgām ciešanām fiziskas traumas dēļ. Šo noteikumu 10. punktā Ministru kabinets ir paredzējis apdrošināšanas atlīdzības kopējo apmēru vienai personai, ja tiek atlīdzināti visi nemateriālie zaudējumi. Redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada 21. maija līdz 2013. gada 31. decembrim, šis kopējais apmērs bija līdz 1000 latiem. Savukārt Noteikumu Nr. 331 5.5. apakšpunktā ir ietverta aprēķina formula, pēc kuras tiek noteikts kopējais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par cietušās personas fizisku traumu. Izdodot noteikumus par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem, Ministru kabinetam ir jāņem vērā ne vien OCTA likumā ietvertais pilnvarojums, bet arī citas augstāka juridiska spēka tiesību normas, kas attiecas uz šādos noteikumos regulējamiem jautājumiem. Ja augstāka juridiska spēka tiesību normās noteikti apdrošinātāja atbildības limiti OCTA apdrošināšanā, tad to prasības Ministru kabinets nedrīkst pārkāpt, reglamentējot apdrošināšanas atlīdzības apmēru un tā aprēķināšanas kārtību. Saskaņā ar OCTA likuma 15. pantu likumdevējs ir nepārprotami noteicis apdrošinātāja atbildības limitus pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās gan attiecībā uz personai, gan mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Proti, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai LTAB sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu: personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai - līdz 5 000 000 euro neatkarīgi no cietušo personu skaita; mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai - līdz 1 000 000 euro neatkarīgi no trešo personu skaita. OCTA likuma 15. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma laikā, noteica, ka apdrošinātāja atbildības limits attiecībā uz personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu ir līdz 250 000 latu katrai cietušajai personai. Šā panta otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trešajai personai tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt to zaudējumu atlīdzināšanu, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar OCTA likumu vai kuri pārsniedz noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Atbilstoši OCTA likumā ietvertajai informatīvajai atsaucei uz Eiropas Savienības direktīvām Saeima šajā likumā ir iekļāvusi tiesību normas, kas izriet no vairākām ES direktīvām OCTA apdrošināšanas jomā, tostarp Direktīvas 72/166/EEK, Direktīvas 84/5/EEK un Direktīvas 90/232/EEK. Saeima OCTA likumā ir iekļāvusi arī atsauci uz Direktīvu 2009/103/EK, taču šīs direktīvas prasības nav attiecināmas uz SIA "Autofavorīts", jo ceļu satiksmes negadījums ar tās īpašumā esošo transportlīdzekli notika 2007. gada 11. oktobrī. Direktīvas 72/166/EEK, Direktīvas 84/5/EEK un Direktīvas 90/232/EEK mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvo regulējumu attiecībā uz OCTA apdrošināšanu. Direktīvā 72/166/EEK noteiktas prasības saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas pienākuma izpildes kontroli. Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu dalībvalstīm jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība attiecībā uz to transportlīdzekļu lietošanu, kuri parasti atrodas dalībvalsts teritorijā, būtu apdrošināta. Savukārt Direktīvā 84/5/EEK paredzēts katras dalībvalsts pienākums nodrošināt, lai minimālais apdrošināšanas atlīdzības limits par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam atbilstu direktīvā norādītajam. Turklāt dalībvalstīm ir tiesības noteikt šīs garantijas lielākā apjomā. Direktīvā 90/232/EEK konsolidētas iepriekš minēto direktīvu prasības. OCTA likuma projekta anotācijā norādīts, ka likuma 15. panta pirmā daļa atbilst Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 2. punktam, kas noteic minimālo atbildības limitu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 117. - 134. lpp.). Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs, vai Ministru kabinets, izdodot noteikumus par apdrošināšanas atlīdzības apmēriem un to aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem, ir ievērojis OCTA likuma normas, kuras atbilstoši OCTA likumā ietvertajai informatīvajai atsaucei izriet no ES direktīvām. 21.2. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt ES direktīvās noteikto prasību precīzu pārņemšanu, proti, pārņemt visas no konkrētas direktīvas normām dalībvalstij izrietošās saistības nacionālajā tiesību sistēmā, kā arī izdarīt to skaidri un precīzi, lai personas varētu izprast savus pienākumus un tiesības (sk. EST spriedumu lietā 143/83 Commission v Denmark, 9. §). Līdz ar to dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt ES direktīvās noteikto prasību precīzu pārņemšanu. Taču direktīvu prasību ieviešanas pienākums nav interpretējams sašaurināti, attiecinot to tikai uz likumdevēja darbību. Ja likumdevējs noteikta jautājuma izlemšanai un reglamentēšanai ir pilnvarojis izpildvaru, arī tai ir pienākums nodrošināt direktīvu atbilstošu un precīzu pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā. Izpildvara nedrīkstētu īstenot tai likumdevēja doto pilnvarojumu pretēji OCTA likuma normām, kurās likumdevējam bija jātransponē ES direktīvu prasības. Pretējā gadījumā direktīvās ietverto noteikumu izpilde nebūtu īstenojama un direktīvu mērķi nebūtu sasniedzami. Salīdzinot Noteikumu Nr. 331 3. un 10. punktā norādītos apdrošināšanas atlīdzības apmērus ar Direktīvas 72/166/EEK, Direktīvas 84/5/EEK un Direktīvas 90/232/EEK prasībām, kā arī OCTA likuma 15. panta pirmās daļas 1.punktā ietverto apdrošinātāja atbildības limitu attiecībā uz personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, var secināt, ka šo noteikumu 3. un 10. punktā paredzētie apdrošināšanas atlīdzības apmēri par cietušajai personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem ir ievērojami mazāki. Piemēram, Direktīvā 84/5/EEK noteikts, ka minimālais atlīdzības limits par miesas bojājumiem gadījumā, ja ir tikai viens cietušais, ir vismaz 350 000 euro. Taču Noteikumu Nr. 331 3.3. apakšpunktā noteiktais apdrošināšanas atlīdzības apmērs, ja cietušajai personai ir viegli miesas bojājumi, kas radījuši veselības traucējumu, ir 30 līdz 80 euro. Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda: no Noteikumu Nr. 331 5.5. apakšpunktā ietvertās formulas izriet tas, ka apdrošināšanas atlīdzība par sāpēm un garīgām ciešanām cietušās personas fiziskas traumas dēļ nevar būt lielāka par 400 latiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. - 82. lpp.). Var secināt, ka šāds apdrošināšanas atlīdzības apmērs nav samērojams ar OCTA likumā noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Arī EST spriedumā lietā C-277/12 ir atzinusi, ka Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punkts un Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 1. un 2. punkts interpretējams tādējādi, ka ar tiem pretrunā ir dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru OCTA atlīdzība par nemateriālo kaitējumu ir paredzēta tikai maksimālajā apmērā, kas ir mazāks par to, kāds noteikts Direktīvā 84/5/EEK (sk. lietas materiālu 1. sēj. 36. - 49. lpp.). Arī vairākas pieaicinātās personas norāda, ka apstrīdētajās normās, tostarp Noteikumu Nr. 331 3. un 10. punktā, norādītie apdrošināšanas atlīdzības apmēri par nemateriālajiem zaudējumiem ir mazāki, nekā noteikts Direktīvā 84/5/EEK (sk. lietas materiālu 4. sēj. 1. - 5. lpp. un 47. - 56. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ir izdevis Noteikumu Nr. 331 3. punktu, 5.5. apakšpunktu un 10. punktu, pārkāpjot OCTA likuma 15. panta pirmās daļas 1. punktu. Tādējādi Noteikumu Nr. 331 3. punkts, 5.5. apakšpunkts un 10. punkts neatbilst OCTA likuma 15. panta pirmās daļas 1. punktam, īpašuma tiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu un minētās Noteikumu Nr. 331 normas neatbilst Satversmes 105. pantam.