20. Article

Likumdevēja noteiktai atšķirīgai attieksmei pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu). 20.1. No paskaidrojumiem, ko tiesas sēdē sniedza Saeimas pārstāvis, izriet, ka atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir stiprināt politisko partiju sistēmu. Šādu apgalvojumu apstiprina arī pieaicinātā persona E. Levits, kas Pašvaldību vēlēšanu likuma izstrādes un pieņemšanas laikā bija tieslietu ministrs (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 16. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 48., 52. lpp.). Politiskās partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements. Kā Satversmes tiesas praksē jau atzīts, politiskā partija ir personu apvienība, kurai ir noteikta ideoloģija un kuras galvenais mērķis ir iegūt politisko varu, lai valstī to īstenotu atbilstoši partijas programmā ietvertajiem mērķiem un principiem (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 19. punktu). Politiskās partijas veido saikni starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir atzinusi, ka politiskās partijas no citām politikā iesaistītajām organizācijām atšķiras ar to, ka izsaka vēlētājiem piedāvājumus par visaptverošu sabiedrības modeli un ir spējīgas šos piedāvājumus īstenot, ja nonāk pie varas (sk. ECT Lielās palātas 2003. gada 13. februāra sprieduma lietā "Refah Partısı [the Welfare Party] v. Turkey", pieteikumi Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98 un 41344/98, 87. punktu). Arī pieaicinātā persona D. Bāra tiesas sēdē uzsvēra, ka politiskās partijas ir demokrātijas pamats un balsts (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 16. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 101. lpp.). Tādējādi politisko partiju sistēmas stiprināšana ir vērsta uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību un var tikt atzīta par leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes noteikšanai. 20.2. Saeima norāda, ka, pieņemot Pašvaldību vēlēšanu likumu, tika mēģināts panākt līdzsvaru starp nepieciešamību stiprināt politisko partiju sistēmu un nepieciešamību nodrošināt demokrātiskas vēlēšanas mazajās pašvaldībās, veicinot tajās politisko konkurenci un iedzīvotāju interešu pārstāvību. Pašvaldību vēlēšanu likuma pieņemšanas laikā, 1993. - 1994. gadā, politisko partiju sistēma vēl tikai veidojās. Tolaik arī pastāvēja atšķirīgi viedokļi par to, kuriem subjektiem būtu piešķiramas tiesības iesniegt kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Valdības iesniegtais likumprojekts paredzēja, ka kandidātu sarakstus varētu iesniegt gan politiskās partijas, gan vēlētāju apvienības. Taču radās grūtības ar vēlētāju apvienības definēšanu un statusu (sk. Saeimas 1993. gada 11. novembra sēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv/steno/st_93/111193.html, aplūkota 06.01.2015.). Savukārt priekšlikums, kuru iesniedza Saeimas deputātu frakcija "Latvijas Nacionālās neatkarības kustība", paredzēja, ka tiesības iesniegt kandidātu sarakstus būtu piešķiramas tikai reģistrētām politiskajām organizācijām, partijām vai šo organizāciju apvienībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 134., 135. lpp.). Visbeidzot Pašvaldību vēlēšanu likuma 15. pants tika pieņemts redakcijā, saskaņā ar kuru republikas pilsētas domes un rajona padomes vēlēšanām kandidātu sarakstus bija tiesīgas iesniegt reģistrētas politiskās organizācijas vai to reģistrētas apvienības, bet rajona pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanām - papildus minētajiem subjektiem arī vēlētāju apvienības. Jāņem vērā tas, ka pašvaldības dome ir pašvaldības iedzīvotāju politiskās pārstāvības orgāns (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija. 2003, 34. punkts, http://www.public.law.lv/ptilevicpasvaldiba.html, aplūkota 06.01.2015.). Savukārt viena no pašvaldības galvenajām pazīmēm ir tās ievēlējamība (sk., piemēram: Stucka A. Latvijas pašvaldību sistēmas pilnveidošanas aktuālie valststiesību jautājumi. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012, 34. - 35. lpp.). Tādējādi viens no primārajiem pašvaldību vēlēšanu mērķiem ir pašvaldības iedzīvotāju pārstāvības orgāna izveidošana. Jebkura pārstāvības orgāna - parlamenta vai pašvaldības domes - izveidošana ir iespējama, ja vēlētājiem ir iespējas izvēlēties, kuram no pieteiktajiem kandidātu sarakstiem viņi atdos savu balsi. Arī ECT, uzsverot izvēles iespējas nepieciešamību, savā praksē attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 3. pantu saistībā ar likumdevēja vēlēšanām ir norādījusi, ka brīva tautas viedokļa izpausme nav iedomājama tur, kur nepastāv politisko partiju sistēma, kas pārstāvētu dažādus valsts iedzīvotāju vidū izplatītus viedokļus (sk. ECT 2014. gada 15. aprīļa sprieduma lietā "Oran v. Turkey", pieteikumi Nr. 28881/07 un 37920/07, 57. punktu). Minētā atziņa ir attiecināma arī uz pašvaldības domes kā pārstāvības orgāna vēlēšanām. Saeima uzsver, ka vēlētāju apvienības esot izņēmums no principa, saskaņā ar kuru sarakstus visu pašvaldību domju vēlēšanām ir tiesīgas iesniegt tikai politiskās partijas. Pieņemot spēkā esošo regulējumu, likumdevējs esot rēķinājies ar to, ka mazajās pašvaldībās varētu nebūt izveidojusies politisko partiju pārstāvniecība. Šo viedokli tiesas sēdē apstiprināja arī Tieslietu ministrijas pārstāve (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 16. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 37. lpp.). Tādējādi, lai nodrošinātu pārstāvības orgāna izveidošanu visās Latvijas pašvaldībās neatkarīgi no iedzīvotāju un pārstāvēto politisko partiju skaita, likumdevējs kā izņēmumu no vispārējās kārtības ir noteicis tiesības pilsoņiem mazajos novados kandidēt arī no vēlētāju apvienību sarakstiem. Proti, paredzot atšķirīgu attieksmi pilsoņa pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtībā, likumdevējs ir vēlējies stiprināt politisko partiju sistēmu un vienlaikus nodrošināt iedzīvotāju skaita ziņā nelielās pašvaldībās tāda pārstāvības orgāna izveidošanu, kas pietiekami plaši atspoguļotu pašvaldības iedzīvotāju intereses. No minētā izriet, ka ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz politisko partiju sistēmas stiprināšanu, vienlaikus nodrošinot pašvaldības domes kā pārstāvības orgāna izveidi arī mazajos novados. Proti, likumdevēja noteiktās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Līdz ar to likumdevēja noteiktai atšķirīgai attieksmei ir leģitīms mērķis.