3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 101. pantam. No Satversmes 101. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības esot īstenojamas tikai likumā paredzētā veidā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēji tiesības piedalīties pašvaldības darbībā, kandidējot pašvaldības domes vēlēšanās, varot īstenot tikai likumā paredzētā veidā, nevis jebkādā veidā, kas tiem liktos pareizāks vai ērtāks. Nedz apstrīdētā norma, nedz kāda cita Pašvaldību vēlēšanu likuma norma neliedzot Pieteikuma iesniedzējiem kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Tāpat tiesību normas neuzliekot personai par pienākumu būt politiskās partijas vai politisko partiju apvienības biedram, lai kandidētu vēlēšanās. Pieteikuma iesniedzēji pēc būtības vēloties panākt to, lai viņi paši varētu izvēlēties formu, kādā organizēties kandidātu saraksta iesniegšanai pašvaldības vēlēšanām. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot stiprināt tautas vēlēto priekšstāvju politisko atbildību, to balstot uz partiju sistēmu, proti, aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu. Politisko partiju nozīmes stiprināšana esot vienlīdz nepieciešama gan Saeimas, gan pašvaldību līmenī. Paplašinot vēlētāju apvienību tiesības iesniegt kandidātu sarakstus, tiktu vājināta politisko partiju reģionālā ietekme un pārstāvība. Līdz ar to neveidotos visu valsti aptverošas politisko partiju sistēmas un nacionālā līmeņa politika tiktu pretstatīta pašvaldību politikai. Apstrīdētā norma esot piemērota ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, un nepastāvot citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem šis mērķis būtu sasniedzams. Apstrīdētās normas regulējums esot saistīts ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma un Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma regulējumu un pakārtots tam. Ja vēlētāju apvienībām piešķirtu tiesības iesniegt kandidātu sarakstus republikas pilsētas domes vēlēšanām, tiktu apgrūtināta priekšvēlēšanu aģitācijas kontrole un brīvu vēlēšanu principa ievērošana. Tad sadrumstalotos arī vēlētāju balsis un politiskā pārstāvība domē, un līdz ar to samazinātos iespēja sasniegt leģitīmo mērķi tikpat efektīvi. Saeima uzskata, ka spēcīga politisko partiju sistēma, kā arī pārskatāma un efektīva priekšvēlēšanu aģitācija atsverot apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kurām ir pasīvās vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās. Tomēr pašvaldību domju vēlēšanu norise republikas pilsētās būtiski atšķiroties no domju vēlēšanu norises novados, kuros iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5 000, tādēļ atšķirīgajai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Jānis Pleps papildus norādīja, ka šajā lietā svarīgākais jautājums ir par to, vai tiek aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības. Proti, vai personai ir tiesības izvēlēties formu, kādā tā īstenos tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās, un vai šādas tiesības izriet no Satversmes un Latvijas starptautiskajām saistībām. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums, iespējams, varētu būt radies attiecībā uz republikas pilsētas domes vēlēšanām, tomēr pamattiesību aizskāruma neesot attiecībā uz domes vēlēšanām novados, kuros iedzīvotāju skaits ir lielāks par 5 000. Apstrīdētā norma attiecībā uz republikas pilsētām esot izstrādāta politiskā kompromisa rezultātā. Turklāt iespēja vēlētāju apvienībām iesniegt kandidātu sarakstus bijusi iecerēta kā pagaidu pasākums, paredzot, ka ar laiku vēlētāju apvienības integrēsies partijās. Uz apstrīdēto normu esot jāraugās nevis kā uz tādu, kas neļauj vēlētāju apvienībām iesniegt sarakstus, bet tieši otrādi - kā uz izņēmumu no principa, ka sarakstus var iesniegt tikai politiskās partijas. Šo izņēmumu likumdevējs esot pieļāvis apstākļos, kad politiskās partijas vēl nebija izveidojušās. Sniedzot paskaidrojumus par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeimas pārstāvis J. Pleps norādīja, ka attiecībā uz atšķirīgās attieksmes atbilstību samērīguma principam jāņem vērā tie paši argumenti, kas minēti saistībā ar Satversmes 101. pantu.