7. Article

Pieaicinātā persona - Pašvaldību likuma koncepcijas autors Dr. iur. h. c., assessor iur., Dipl.-Pol. Egils Levits - tiesas sēdē norādīja, ka likumdevēja lietotais līdzeklis nav piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Latvijā pašvaldības esot izpildvaras sastāvdaļa, tām neesot valstij raksturīgo īpašību un tās uzskatāmas par komunālām pašvaldībām. Satversmes 101. panta jēga esot tāda, ka cilvēki, kas piesaistīti zināmai pašvaldībai, organizē un pārvalda savas intereses. Demokrātiskā valsts iekārta prasot, lai šīs vietējās intereses tiktu pārstāvētas. Savukārt politiskās partijas parlamentārajā sistēmā piedāvājot vēlētājiem zināmus interešu virzienus kopsakarā ar pasaules uzskatu. Pašvaldību vietējo interešu ietvarā esošie jautājumi neprasot tādu pašu politisko orientāciju, kāda ir politiskajām partijām. Proti, pašvaldību līmenī pārstāvamās intereses esot citādas nekā nacionālajā līmenī. Tādēļ esot svarīgi, lai pašvaldībās papildus partijām būtu arī citādas vēlētāju vai pilsoņu apvienības, kuras pārstāvētu vietējās intereses. 1994. gadā, pieņemot Pašvaldību vēlēšanu likumu, parlamenta vairākuma nodoms bijis stiprināt partiju sistēmu, kas vēl bija veidošanās stadijā. Latvijas parlamentārā iekārta prasot funkcionējošu partiju sistēmu, tādēļ attiecībā uz lielajām pašvaldībām kandidātu sarakstu iesniegšanā ticis noteikts partiju monopols. Apstrīdētā norma ierobežojot Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības. Ierobežojuma leģitīmais mērķis esot politisko partiju stiprināšana. Taču lietotais līdzeklis neesot piemērots ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo partijas no tā neko negūstot un tādējādi partiju sistēma netiekot stiprināta. Tomēr šo ierobežojumu nevarot atcelt, nenodrošinot citām vēlētāju grupām pienācīgu iespēju kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Turklāt šādas vēlētāju grupas attiecībā uz finansējumu un iekšējo demokrātiju vajagot kontrolēt ar tādiem nosacījumiem, kas būtu līdzīgi partijām izvirzītajiem. Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam E. Levits norādīja, ka esot jāvērtē, vai nelielās atšķirības pašvaldību kompetencē var kalpot par attaisnojumu atšķirīgai kārtībai, kādā personas piedalās pašvaldības darbā. Pēc E. Levita ieskata, kompetences atšķirības neesot tik lielas, lai no indivīda viedokļa būtu attaisnojamas. Tomēr vajagot salīdzināt katru no pašvaldību autonomajām kompetencēm. Jo konkrētāk un šaurāk tā noregulēta, jo mazāka esot vajadzība pēc partiju monopola. Ja kompetences ir salīdzināmas, tad atšķirības kārtībā, kādā personas var piedalīties pašvaldības darbā, neesot savienojamas ar Satversmes 91. pantu.