92. Article — neparedz obligātu valsts pienākumu nodrošināt

ikvienas civillietas izskatīšanu vairākās tiesu instancēs. Likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas (sk, piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10. punktu). Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā norādītie lietas faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi lietas Nr. 2014-09-01 ietvaros izvērtētajiem faktiskajiem apstākļiem un juridiskajam pamatojumam. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2014-09-01 jau ir izvērtējusi Pieteikuma iesniedzējas argumentus par apstrīdētās normas satversmību un šo normu ir atzinusi par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes tiesai vairs nav nepieciešams atkārtoti vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 6. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi izskatāmajā lietā būtu atzīstams 2008. gada 16. jūlijs. Šajā datumā, pēc Zemgales Apgabala šķīrējtiesas ieskata, ticis noslēgts līgums par strīda piekritību izskatīšanai šajā šķīrējtiesā, un kopš šā brīža šķīrējtiesa esot ieguvusi kompetenci izskatīt Pieteikuma iesniedzējas un SIA "ELAGRO" savstarpējos strīdus. Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē Pieteikuma iesniedzējas lūgums atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 7. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Šī norma Satversmes tiesai piešķir kompetenci izlemt jautājumu par to, vai gadījumā, kad apstrīdētā norma sprieduma pieņemšanas brīdī jau ir zaudējusi savu spēku, būtu iespējams atzīt šo normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2014-09-01, lemjot par apstrīdētās normas atzīšanu par spēkā neesošu no SIA "HIPOTĒKU BANKAS NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA" pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, citastarp ņēma vērā to, ka apstrīdēto normu pieteikuma iesniedzējai piemērojusi vispārējās jurisdikcijas tiesa un ka tās piemērošanas sekas bija izpildu raksta izsniegšana šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, kā arī tiesu izpildītāja uzsāktās izpildu darbības. Tādējādi, lai novērstu apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās sekas, apstrīdētā norma tika atzīta par spēkā neesošu no konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka tiesiskā situācija, kurā atrodas Pieteikuma iesniedzēja, ir līdzīga tai, kurā atradās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja - SIA "HIPOTĒKU BANKAS NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA" - lietā Nr. 2014-09-01. Proti, Pieteikuma iesniedzēja bija atbildētāja vairākos šķīrējtiesas procesos Zemgales Apgabala šķīrējtiesā. Tomēr šķīrējtiesas kompetenci izskatīt konkrētos strīdus Pieteikuma iesniedzēja neatzina, jo uzskatīja, ka vienošanos par strīda pakļautību šķīrējtiesai tā neesot slēgusi un šāda vienošanās nav spēkā. Lūdzot atzīt šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu, Pieteikuma iesniedzēja vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tomēr vispārējās jurisdikcijas tiesa atzina, ka prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevarot būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā. Vispārējās jurisdikcijas tiesa izsniedza izpildu rakstus Zemgales Apgabala šķīrējtiesas spriedumu piespiedu izpildei, un Pieteikuma iesniedzēja tiesu izpildītājiem samaksāja par šķīrējtiesas spriedumos nolemto (sk. Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību un papildu viedokli lietā Nr. 2014-09-01 lietas materiālu 1. - 6. lpp. un 129. - 130. lpp.). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējai ir jābūt nodrošinātai tādai pašai tiesību aizsardzībai kā konstitucionālās sūdzības iesniedzējai lietā Nr. 2014-09-01. Tādējādi, lai pēc iespējas novērstu apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju, apstrīdētā norma ir jāatzīst par spēkā neesošu no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: ievērojot Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra spriedumu lietā Nr. 2014-09-01, attiecībā uz akciju sabiedrību "TUKUMA STRAUME" atzīt Civilprocesa likuma 495. panta pirmo daļu, ciktāl tā liedz vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš