2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 1. punkts (turpmāk arī - apstrīdētā norma) neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, personas tiesības apbūvēt tai piederošu zemes gabalu vai atjaunot savu īpašumu ietilpstot Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā, taču apstrīdētā norma personām liedzot tiesības atjaunot īpašumu, kas ārēju apstākļu rezultātā bojāts tiktāl, ka no tā saglabājušies tikai pamati. Pieteicējam, kurš savu tiesību aizsardzībai vērsies Administratīvajā rajona tiesā, (turpmāk - Pieteicējs) piederot nekustamais īpašums lauku teritorijā, kas ietilpstot Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā (turpmāk - krasta kāpu aizsargjosla). Nekustamajā īpašumā iecerētajai mājas būvniecībai ticis apstiprināts projekts un 1998. gadā saņemta būvatļauja, bet 2000. gadā dzīvojamā māja kā nepabeigta jaunbūve reģistrēta zemesgrāmatā. Taču 2003. gada 6. janvārī šī nekustamā īpašuma sastāvdaļa, proti, nepabeigtā dzīvojamā māja, kas vēl nebija nodota ekspluatācijā, nodegusi, un nu no tās saglabājušies tikai pamati. Pieteicējs 2012. gadā uzsācis jaunu būvniecības procesu, lai savā nekustamajā īpašumā uz jau esošajiem, proti, nodegušās ēkas pamatiem uzceltu dzīvojamo māju. Salacgrīvas būvvalde 2012. gada 12. oktobrī izsniegusi jaunu plānošanas un arhitektūras uzdevumu. Pieteicējs 2012. gada 1. novembrī vērsies Valsts vides dienesta Valmieras reģionālajā vides pārvaldē, lūdzot izsniegt tehniskos noteikumus dzīvojamās mājas būvniecībai nekustamajā īpašumā. Iestāde atteikusies tos izsniegt. Arī iestādes lēmuma pārsūdzība bijusi neveiksmīga, tāpēc Pieteicējs savu tiesību aizsardzībai vērsies Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka iestāde atteikusies Pieteicējam izsniegt tehniskos noteikumus, pamatojoties uz to, ka viņa iecerētā būvniecība neesot pielīdzināma nevienam no Aizsargjoslu likuma 36. panta otrajā daļā paredzētajiem izņēmumiem. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajā normā nav aptvēris situāciju, kad ēka vai būve gājusi bojā neatkarīgi no īpašnieka gribas un viņš to vēlas atjaunot tādā pašā apjomā un veidolā, kādā tā iepriekš saskaņā ar akceptēto būvprojektu tika būvēta. Pamatojot apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma aizliedz krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē celt jaunas un paplašināt esošās ēkas un būves. Apstrīdētā norma paredzot arī izņēmumus no būvniecības aizlieguma (renovāciju, rekonstrukciju, restaurāciju). Taču tiesiskais regulējums nepieļaujot tādu agrāk pastāvējušu ēku atjaunošanu, no kurām saglabājušies tikai pamati, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, bet neatrodas ne pilsētā, ne ciemā. Būvniecību uz veciem pamatiem likumdevējs esot pielīdzinājis jaunas ēkas būvniecībai, kas ar Aizsargjoslu likuma 36. panta otro daļu ir aizliegta. Atsaucoties uz Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Augstākā tiesa) judikatūru, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka jēdziens "jauna būvniecība" Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta izpratnē nozīmējot ēkas vai būves atjaunošanu gadījumā, kad par iepriekšējo apbūvi var spriest pēc likumīgi uzbūvētiem ēkas vai būves pamatiem. Tā kā Pieteicēja nekustamais īpašums ir nodedzis un no tā palikuši tikai pamati, to atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36. panta otrajai daļai vairs neesot iespējams atjaunot - pretējā gadījumā tiktu radīts jauns būvapjoms, kas savukārt nozīmētu, ka tiek būvēta jauna ēka. Tādējādi šis neesot gadījums, kad iespējama nekustamā īpašuma rekonstrukcija, renovācija vai restaurācija, jo neesot objekta, ko šādā veidā varētu atjaunot. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas mērķis esot aizsargāt to nekustamo īpašumu īpašniekus, kuri atrodas krasta kāpu aizsargjoslas teritorijā ārpus pilsētām un ciemiem un kuru sastāvā vēsturiski ietilpst ēkas, kas laika gaitā ir nolietojušās vai kādu apstākļu rezultātā cietušas tik lielā mērā, ka tās būtu jāatjauno. Taču apstrīdētā norma Pieteicēju nostādot nelabvēlīgākā situācijā iepretim tiem nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuru ēkas vai būves nav iznīcinātas pilnībā, jo likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot aptvēris gadījumus, kad no ēkas saglabājušies tikai pamati. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pieteicējs atrodas salīdzināmos apstākļos ar citiem ēku un būvju īpašniekiem, kuriem būvniecības procesu īstenošana krasta kāpu aizsargjoslā ar apstrīdēto normu ir atļauta. Tādējādi apstrīdētā norma radot atšķirīgu attieksmi pret iepriekš norādītajām salīdzināmajām personu grupām. Minēto apsvērumu Pieteikuma iesniedzēja pamatojusi ar to, ka apstrīdētā norma neliedz veikt būvniecību tiem nekustamo īpašumu īpašniekiem, kuru ēkas vai būves nav iznīcinātas pilnībā, proti, ir sagruvušas vai cietušas tā, ka tās iespējams renovēt, restaurēt vai rekonstruēt. Pieteikuma iesniedzēja konstatējusi, ka ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei neesot saprātīga attaisnojuma. Ar apstrīdēto normu noteiktajam īpašuma tiesību ierobežojumam gan esot leģitīms mērķis, bet tā sasniegšanas līdzeklis, respektīvi, ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums, neesot samērīgs. Turklāt esot konstatējams, ka Pieteicēja tiesības atjaunot savu īpašumu tiek nesamērīgi ierobežotas. Proti, personai, kura līdzīgi kā citi īpašnieki varētu atjaunot savu būvi, ja tā nebūtu sagruvusi līdz pašiem pamatiem, nākoties samierināties ar tādu savu individuālo tiesību ierobežojumu, kas salīdzinājumā ar sabiedrības ieguvumu no tā esot neproporcionāli liels. Tādējādi apstrīdētās normas tvērums esot pārāk šaurs un līdz ar to neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.