7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un uzskata, ka lietā skartais jautājums risināms tiesību normu interpretācijas ceļā. Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka uz izskatāmo lietu neesot attiecināmas Pieteikuma iesniedzējas minētās Augstākās tiesas judikatūrā paustās atziņas par Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta interpretāciju. Pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā lietotā jēdziena "esošās ēkas un būves" saturs ir atklājams sistēmiski ar citu normatīvo aktu palīdzību. Lai pamatus atzītu par būvi, esot nepieciešams konstatēt šo pamatu pastāvēšanu dabā, kā arī to, kādam mērķim šie pamati uzbūvēti. Apstrīdētajā normā lietotais termins "esoša būve" Būvniecības likuma izpratnē citastarp esot saprotams arī kā pamati. Izskatāmajā gadījumā dabā pastāvējusi jaunbūve, kas zemesgrāmatā apzīmēta kā nepabeigta dzīvojamā māja. No minētā acīmredzami izrietot personas mērķis - uzbūvēt dzīvojamo māju. Šajā gadījumā esot runa nevis par vēsturiski dabā pastāvošiem pamatu fragmentiem, bet gan par salīdzinoši nesen bojā gājušu nepabeigtu dzīvojamo māju, uz kuras būvniecības procesa iespējamību personai radusies tiesiskā paļāvība. Proti, no valsts iestādēm Pieteicējs saņēmis akceptu tam, ka krasta kāpu aizsargjoslā var tikt uzbūvēta un atrasties viņa iecerētā būve. Savukārt atkārtoti būvdarbi bijuši nepieciešami, lai novērstu ārēju apstākļu radītās sekas un varētu pienācīgi pabeigt dzīvojamās mājas būvniecību. Tiesībsargs uzskata, ka bojā gājušas dzīvojamās mājas (arī nepabeigtas dzīvojamās mājas) atjaunošana varētu būt saistīta ar apstrīdētajā normā paredzētajām darbībām - renovāciju, restaurāciju vai rekonstrukciju. Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs norāda, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Satversmes tiesa secināja: