92. Article — paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu

institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu). Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tomēr Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos likumus un noteikt gan lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību, tostarp nolēmumu pārsūdzēšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu). Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi sakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā noteiktajām tiesībām, arī ir atzinusi, ka valstij ir rīcības brīvība reglamentēt pārsūdzību un tās apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.2. punktu). Tātad likumdevējs, ievērojot savas rīcības brīvības robežas, kas izriet no Latvijas tiesību sistēmas un valstij saistošiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, var noteikt to lietu kategorijas, kurās tiesas nolēmumi nav pārsūdzami. Līdz ar to Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu neparedz ikvienas lietas pārsūdzību un izskatīšanu augstākā instancē. 11. Civilprocesa likums noteic, kādā kārtībā un kādā tiesu instancē izšķirami pušu strīdi. Tajā regulēta lietu izskatīšana trijās tiesu instancēs ar pārsūdzību divās instancēs: lietu izskatīšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā. Likumdevēja pienākums ir radīt tādus efektīvas un taisnīgas tiesvedības apstākļus (noteikumus), lai strīdi tiktu izšķirti jau pirmajā tiesu instancē (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 13.1. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Satversmes 92. pants neprasa, lai noteiktu kategoriju lietām civilprocesa ietvaros katrā gadījumā tiktu paredzētas pārsūdzības iespējas augstākas instances tiesā, ja personai ir bijis nodrošināts pienācīgs tiesas process (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu). Satversmes tiesas praksē iepriekš ir vērtēts Civilprocesa likuma regulējums par to, ka maksātnespējas lietā pieņemtais tiesas spriedums, ar kuru parādnieks pasludināts par maksātnespējīgu, nav pārsūdzams. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai izvērtētu, vai Satversmes 92. pants paredz iespēju nolēmumu civillietā pārsūdzēt augstākā tiesu instancē, nepieciešams noskaidrot konkrētās lietu kategorijas raksturu un likumdevēja mērķi, ar kādu konkrētais likums tika pieņemts (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu). Tātad Satversmes tiesa, lai noteiktu, vai Civilprocesa 363.8 panta astotajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim) ietvertais tiesas lēmums par administratora atcelšanu ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība augstākā instancē būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes 92. pantam, noskaidros: 1) vai personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās instances tiesā, kas pieņem attiecīgo nolēmumu; 2) kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja mērķis šīs lietu kategorijas regulēšanā. 12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesa, izskatot jautājumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa, nenodrošināja taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu, jo viņš netika informēts par iespējamību tikt atceltam no maksātnespējas procesa. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam bijušas liegtas tiesības tikt uzklausītam. Pieteikuma iesniedzējs nav minējis argumentus tam, ka viņa tiesības uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu būtu aizskartas citā veidā. Tāpēc izskatāmajā lietā izvērtējams tas, vai administratoram bija tiesības tikt uzklausītam tās instances tiesā, kas pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa. Pieteikuma iesniedzējs tika atcelts no diviem maksātnespējas procesiem pēc Maksātnespējas administrācijas pieteikumiem. Abi maksātnespējas procesi tika uzsākti laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. - 14. lpp.). Lai noskaidrotu, vai Civilprocesa likums laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, nodrošināja administratora tiesības tikt uzklausītam, Satversmes tiesai jāizvērtē tajā noteiktā kārtība, kādā tiesā bija izskatāms pieteikums par administratora atcelšanu no maksātnespējas procesa. Saskaņā ar CPL 363.8 panta devīto daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim) tiesa pieteikumu par administratora atcelšanu no maksātnespējas procesa izskata tiesas sēdē 15 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Uz tiesas sēdi aicināms pieteikuma vai sūdzības iesniedzējs, administrators, parādnieka pārstāvis un citas ieinteresētās personas. Pavēste jāpiegādā CPL 56. pantā noteiktajā kārtībā. Tātad Civilprocesa likums skaidri reglamentēja kārtību, kādā administrators uzaicināms uz tiesas sēdi, kurā jāizskata pieteikums par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa. Tāpēc nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka administratoram bijusi liegta iespēja ierasties tiesā, kad tika izskatīts minētais pieteikums, un aizstāvēt savas tiesības. Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā apgalvo, ka neesot bijis informēts par 2013. gada 29. novembra tiesas sēdi, kurā tika pieņemts lēmums viņu atcelt no maksātnespējas procesa. Proti, tiesa neesot nosūtījusi pavēsti uz Pieteikuma iesniedzēja prakses vietu, tāpēc viņš nevarējis īstenot savas tiesības tikt uzklausītam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. - 4. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt nedz valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību normu piemērošanu, nedz arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Tāpēc Satversmes tiesa nav tiesīga izvērtēt, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa ir pareizi piemērojusi Civilprocesa likuma normas, uzaicinot personu uz tiesas sēdi. Tātad Civilprocesa likums paredzēja administratora uzaicināšanu uz tiesas sēdi, kurā tiek izskatīts pieteikums par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa, kā arī viņa tiesības tikt uzklausītam. Līdz ar to likumdevējs bija noteicis kārtību, kas paredzēja administratora tiesības tikt uzklausītam tiesas sēdē un nodrošināja taisnīgu tiesas procesu tās instances tiesā, kas pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa. 13. Lai noteiktu, vai Civilprocesa 363.8 panta astotajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim) ietvertais tiesas lēmums par administratora atcelšanu ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība augstākā instancē būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes 92. pantam, Satversmes tiesa noskaidros, kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja mērķis šīs lietu kategorijas regulēšanā. Tiesa, atceļot Pieteikuma iesniedzēju no diviem juridisko personu maksātnespējas procesiem, piemēroja 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likumu, kas zaudēja spēku 2010. gada 1. novembrī (turpmāk - Maksātnespējas likums) (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. - 14. lpp.). Līdz ar to izskatāmajā lietā noskaidrojams, kāds bija Maksātnespējas likuma mērķis un tiesā izskatāmo maksātnespējas procesa lietu raksturs. 13.1. Maksātnespējas likuma 1. pantā bija noteikts, ka šā likuma mērķis ir veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir uzsvērusi, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.4. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka viens no līdzekļiem Maksātnespējas likuma mērķa sasniegšanai bija administratora lomas palielināšana salīdzinājumā ar iepriekšējo maksātnespējas regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Tādējādi Maksātnespējas likuma mērķis bija veicināt parādnieka maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses. 13.2. Maksātnespējas procesa lietas, tostarp juridiskās personas maksātnespējas procesa lietas, atbilstoši CPL 251. panta 11. punktam ir tādas kategorijas lietas, ko tiesa izskata sevišķās tiesāšanas kārtībā. Pieteikuma iesniedzējs tika divas reizes atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. - 14. lpp.). Laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, šā maksātnespējas procesa lietu izskatīšanu tiesā regulēja CPL 46.1 nodaļa "Juridiskās personas maksātnespējas procesa lietas", kas ietverta šā likuma sestajā sadaļā "Sevišķā tiesāšanas kārtība". CPL 46.1