11. Article

Pieteikumā tiek apstrīdēta triju tiesību normu atbilstība Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam. Krimināllikuma 36. panta otrās daļas 1. punkts paredz mantas konfiskāciju kā vienu no krimināllietās piemērojamiem papildsoda veidiem. Krimināllikuma 42. pants reglamentē vispārīgos mantas konfiskācijas piemērošanas nosacījumus. Savukārt Krimināllikuma 177. panta trešās daļas sankcija paredz mantas konfiskāciju kā iespējamu papildsodu par šajā normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. 11.1. Termins "konfiskācija" cēlies no latīņu valodas vārda confiscatio - pievienošana fiskam. Latvijas krimināltiesībās un kriminālprocesā termins "konfiskācija" tiek lietots attiecībā uz trim šādām situācijām: 1) mantas konfiskācija kā kriminālsods; 2) noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija; 3) lietisko pierādījumu un dokumentu konfiskācija (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.2. punktu). Noziedzīgi iegūtas mantas, kā arī lietisko pierādījumu un dokumentu konfiskāciju regulē Kriminālprocesa likuma sestā sadaļa "Mantiskie jautājumi kriminālprocesā". Apstrīdētās normas uz šiem konfiskācijas veidiem nav attiecināmas, un šo konfiskācijas veidu atbilstība Satversmei pieteikumā netiek apstrīdēta. Tādējādi šīs lietas ietvaros noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, kā arī lietisko pierādījumu un dokumentu konfiskācija netiks vērtēta. Šajā lietā Satversmes tiesa vērtēs mantas konfiskāciju kā Krimināllikumā paredzētu soda veidu. 11.2. Mantas konfiskāciju kā soda veidu Satversmes tiesa ir vērtējusi lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01. Šajā lēmumā Satversmes tiesa ir norādījusi apsvērumus par iespējamām lietas izvērtēšanas robežām un likumdevēja rīcības brīvību sodu politikas veidošanā. Turklāt Satversmes tiesa norādīja uz trūkumiem mantas konfiskācijas tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā lietas izskatīšanas brīdī. Minētajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka mantas konfiskācijas kā soda veida atbilstība Satversmei ir izvērtējama, apskatot Krimināllikuma vispārīgās daļas normas, nevis vērtējot vienas Krimināllikuma sevišķās daļas normas tekstu atrauti no kriminālsodu sistēmas. Minētajā lietā nebija apstrīdētas Krimināllikuma vispārīgās daļas normas, kuras regulē mantas konfiskācijas institūtu. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka tiesvedības turpināšana nav iespējama (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01). Šajā lietā Pieteikuma iesniedzēja apstrīd arī mantas konfiskāciju regulējošās Krimināllikuma vispārīgās daļas normas. Tādējādi šajā lietā apstrīdēto normu satversmība var tikt izvērtēta pēc būtības. 11.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesa, ievērojot tiesas pašierobežošanās principu, nevērtē tiesību normā ietvertās sankcijas samērīgumu ar noziedzīgā nodarījuma sastāvu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu). Pieteikuma iesniedzēja apstrīd mantas konfiskācijas kā tiesību institūta atbilstību Satversmei. Savukārt Krimināllikuma 177. panta trešās daļas sankcija tiek apstrīdēta kā norma, ar kuru mantas konfiskācija kā soda veids ir piemērota Pieteikuma iesniedzējai. Tādējādi Satversmes tiesa šajā lietā nevērtēs mantas konfiskāciju kā sankciju, kas paredzēta par konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Arī Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos norādītie apsvērumi pēc būtības attiecas uz mantas konfiskācijas kā tiesību institūta atbilstību Satversmei, nevis atsevišķu apstrīdēto normu saturu. Līdz ar to Satversmes tiesa, analizējot apstrīdētās normas, vērtēs mantas konfiskācijas kā vienota tiesību institūta atbilstību Satversmei.