12. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Pieteikumā tiek apstrīdēta mantas konfiskācijas institūta atbilstība Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam, un par šādu prasījumu lieta arī tika ierosināta. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mantas konfiskācija kā soda veids ietilpst Satversmes 105. panta otrā un trešā teikuma tvērumā un izvērtējama kā Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 8.4. punktu). 12.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes 105. pants ir vērtējams citastarp kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi. Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." 12.2. ECT ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais, kas ietverts pirmā punkta pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs, noteic tiesības uz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu; otrais noteikums, kas ietverts pirmā punkta otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu un paredz tai zināmus nosacījumus; trešais noteikums, kas ietverts otrajā punktā, piešķir valstīm pilnvaras kontrolēt īpašuma izmantošanas kārtību saskaņā ar vispārējām interesēm. Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti: otrais un trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību netraucētā īstenošanā, un tādēļ tie ir jāinterpretē, ņemot vērā pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2004. gada 22. jūnija sprieduma lietā "Broniowski v. Poland", pieteikums Nr. 31443/96, 134. punktu vai 2012. gada 25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš and Perepjolkins v. Latvia", pieteikums Nr. 71243/01, 93. punktu). Mantas konfiskāciju kriminālprocesā kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu ECT ir vērtējusi galvenokārt lietās, kas saistītas ar noziedzīgi iegūtas mantas vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīku konfiskāciju (sk., piemēram, ECT 1986. gada 24. oktobra spriedumu lietā "AGOSI v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 9118/80; 2009. gada 6. aprīļa spriedumu lietā "Ismayilov v. Russia", pieteikums Nr. 30352/03, vai 2014. gada 13. maija spriedumu lietā "Paulet v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 6219/08). ECT nav vērtējusi mantas konfiskācijas kā kriminālsoda atbilstību Konvencijas normām, tai skaitā arī Konvencijas Pirmā protokola 1. pantam. ECT praksē īpašuma izmantošanas kontrole un īpašuma tiesību atņemšana tiek vērtēta metodoloģiski atšķirīgi. Tādēļ nepieciešams ņemt vērā, kādā veidā ECT nošķir šos jautājumus lietās par mantas konfiskāciju kriminālprocesa ietvaros. ECT ir norādījusi: kaut arī mantas konfiskācija kriminālprocesā ietver īpašuma tiesību atņemšanu, tā tomēr uzskatāma par īpašuma lietošanas kārtības kontroli Pirmā protokola 1. panta otrā punkta izpratnē (sk., piemēram, ECT 2001. gada 5. jūlija spriedumu lietā "Arcuri and Others v. Italy", pieteikums Nr. 52024/99; 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā "C.M. v. France", pieteikums Nr. 28078/95; 1995. gada 26. aprīļa spriedumu lietā "Air Canada v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 18465/91; 1986. gada 24. oktobra sprieduma lietā "AGOSI v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 9118/80, 51. punktu un 2009. gada 6. aprīļa sprieduma lietā "Ismayilov v. Russia", pieteikums Nr. 30352/03, 30. punktu). Tikai vienā lietā ECT mantas konfiskāciju kriminālprocesā ir vērtējusi kā mantas atņemšanu. Šāda rīcība tika pamatota ar konkrētas lietas sevišķajiem apstākļiem (sk. ECT 2012. gada 24. jūlija sprieduma lietā "Waldemar Nowakowski v. Poland", pieteikums Nr. 55167/11, 46. punktu). Tādējādi ECT praksē mantas konfiskācija kriminālprocesa ietvaros parasti tiek vērtēta kā īpašuma tiesību kontrole, nevis īpašuma tiesību atņemšana. Īpašuma tiesību kontrole ECT lietotajā terminoloģijā pēc būtības līdzinās īpašuma tiesību ierobežošanai Satversmes tiesas lietotajā terminoloģijā. 12.3. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, kā arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu vai 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Tomēr tiesības uz īpašumu demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 12. punktu vai 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 7.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka mantas konfiskācija kā soda veids nav aplūkojama Satversmes 105. panta ceturtā teikuma kontekstā, jo tā nav īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību. Šis teikums neregulē situācijas, kas rodas sakarā ar valsts noteiktu piespiedu līdzekļu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 8.2. punktu). Jāņem vērā, ka Krimināllikumā un Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā termins "atsavināšana" tiek lietots atšķirīgā kontekstā. Atbilstoši Krimināllikuma 42. panta pirmajai daļai mantas konfiskācija kā soda veids nozīmē notiesātā īpašumā esošās mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu valsts īpašumā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka mantas konfiskācija kā kriminālsods netiek piemērota, lai atsavinātu noziedzīgā ceļā iegūtos līdzekļus. Krimināllikuma izpratnē šā soda piemērošanas iespēja nav saistīta ar to, kādā veidā persona ieguvusi mantu. Piemēram, fakts, ka manta ir mantota, saņemta kā dāvana vai nopirkta par algu, nav šķērslis tās konfiskācijai. Mantas konfiskācija šajā aspektā pēc būtības ir līdzīga naudas sodam - tās mērķis nav atsavināt noziedzīgā ceļā iegūto, bet gan sodīt personu ar mantisko piedziņu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.3. punktu). Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs. Personas sodīšana ar mantisko piedziņu ir vēršanās pret tās legāli iegūto mantu, tādējādi apstrīdētās normas ir uzskatāmas par īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē. Līdz ar to apstrīdētās normas ir vērtējamas kā Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību ierobežojums.