14. Article

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu). Lai izvērtētu apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105. pantam, visupirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t.i.: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 5. punktu; 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 10.1. punktu vai ECT Lielās palātas 2012. gada 25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš and Perepjolkins v. Latvia", pieteikums Nr. 71243/01, 96. un 97. punktu). Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bijušas publiski pieejamas. Tomēr Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka mantas konfiskācijas sodam nav noteikta augšējā robeža, tādēļ tas esot atzīstams par sodu, kura apmēru nav iespējams paredzēt. Šāds sods esot pretējs likuma skaidrības un paredzamības prasībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.). 14.1. Tas, vai apstrīdētās normas ir gana skaidras, izprotamas un paredzamas, ir jāvērtē kopsakarā ar šo normu tiesiskās regulēšanas priekšmetu. Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi uz krimināltiesību nozares tiesiskās regulēšanas īpatnībām un atzinusi: jo smagāks ir iespējamais sods, jo skaidrākiem jābūt likumdevēja reglamentētajiem priekšnoteikumiem personas sodīšanai. Taču pienākums pieņemt tādas normas, kuras ir pietiekami skaidras, nevar tikt pārspīlēts. Tādā gadījumā likumi kļūtu pārāk sastinguši un kazuistiski un tie vairs nebūtu taisnīgi, ņemot vērā attiecību mainību vai konkrētās lietas īpašos apstākļus. Šāda situācija kļūtu vēl jo vairāk iespējama, ja likumdevējs tā vietā, lai noteiktu būtiskākos, ilgākam laika posmam piemērojamus noteikumus, tostarp sodīšanas priekšnoteikumus, kā arī soda veidu un mēru, pārāk sīki aprakstītu katru tiesisko sastāvu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Likumdevējs Krimināllikumā nosaka soda veidus, sankcijas par konkrētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī to minimālās un maksimālās robežas. Savukārt soda samērīguma izvērtēšana un individualizācija katrā krimināllietā ir tiesas kompetencē. Tiesa, piemērojot sodu par noziedzīgu nodarījumu, ņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, kā arī pārējos Krimināllikuma 5. nodaļā (Soda noteikšana) paredzētos apsvērumus. Šādā veidā tiesa nodrošina soda samērīgumu un individualizāciju katrā krimināllietā. Tādējādi ikviena persona var iepazīties ar Krimināllikumu un skaidri uzzināt par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu likumdevēja noteiktās sankcijas robežas. Tomēr vienīgi tiesa var likumdevēja paredzētajās robežās noteikt galīgo sodu par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. 14.2. Atbilstoši Krimināllikuma regulējumam, kas bija spēkā līdz 2013. gada 1. aprīlim, mantas konfiskācija kā soda veids varēja tikt attiecināta uz visu notiesātās personas mantu (ar zināmiem izņēmumiem, kas izrietēja no tiesu prakses). 2013. gada 1. aprīlī spēkā stājās grozījumi Krimināllikumā, ar kuriem tika būtiski grozīts mantas konfiskācijas tiesiskais regulējums. Ar tiem likumdevējs sašaurināja to noziedzīgo nodarījumu loku, par kuriem mantas konfiskācija vispār var tikt piemērota, un to paredzēja vienīgi kā papildsodu. Turklāt tiesām atvēlēta plašāka rīcības brīvība mantas konfiskācijas piemērošanā. Saskaņā ar Krimināllikuma 42. panta pirmo un otro daļu, kā arī sevišķās daļas normās paredzētajām sankcijām mantas konfiskācijas piemērošana vairs nav obligāta. Tādējādi tiesa, nosakot sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, mantas konfiskāciju var nepiemērot. Savukārt Krimināllikuma 42. panta trešā daļa uzliek par pienākumu tiesai, nosakot mantas konfiskāciju, konkrēti norādīt, kāda manta konfiscējama. Mantas konfiskācija vairs nav obligāti attiecināma uz visu notiesātās personas mantu, bet gan piemērojama samērīgi ar noziedzīgā nodarījuma radīto kaitējumu un citiem soda piemērošanas principiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 42. panta ceturtās daļas prasību Saeima ir pieņēmusi grozījumus likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību", kuri stājās spēkā 2013. gada 16. maijā. Ar tiem attiecīgais likums papildināts ar 4. pielikumu "Manta, kura notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav konfiscējama". Šajā pielikumā ir citastarp noteikts aizliegums konfiscēt notiesātā īpašumā vai kopīpašumā esošu mājokli, kurš ir notiesātā vienīgais mājoklis un kurā viņš dzīvo ikdienā, dažādus sadzīves priekšmetus, pārtikas produktus, kā arī naudu minimālās mēneša darba algas apmērā uz notiesāto un katru viņa ģimenes locekli. Šis tiesiskais regulējums pēc būtības nosaka mantas konfiskācijas piemērošanas maksimālo robežu. Minētais mantas saraksts vērtējams kopsakarā ar Krimināllikuma 42. panta trešajā daļā paredzēto tiesas pienākumu konkrēti norādīt, kāda manta ir konfiscējama. No iepriekš teiktā izriet likumdevēja mērķis paredzēt atbildību par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, sodot personu ar mantisko piedziņu un vienlaikus saglabājot personas rīcībā dzīvošanai un likumīgas profesionālās darbības turpināšanai nepieciešamo lietu minimumu. Tiesai ir ne vien tiesības Krimināllikumā paredzētajos gadījumos piemērot mantas konfiskāciju, bet arī pienākums vērtēt šā soda samērīgumu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī personai un tās ģimenei nepieciešamo mantas minimumu. 14.3. Šobrīd spēkā esošais Krimināllikuma regulējums precīzi nosaka, par kādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu mantas konfiskācija var tikt piemērota. Turklāt ir noteiktas mantas konfiskācijas kā soda veida piemērošanas robežas, no vienas puses, ļaujot tiesai mantas konfiskāciju vispār nepiemērot un, no otras puses, nosakot mantu, kura nevar tikt konfiscēta. Šāds tiesiskais regulējums ļauj personai izprast, kāda ir mantas konfiskācijas kā soda veida minimālā un maksimālā robeža. Tas apstāklis, ka tiesām ir jāizvēlas piemērotākais soda veids un apmērs likumdevēja noteiktajās robežās, atbilst kriminālsodu piemērošanas īpatnībām. Ar to tiek nodrošināta soda individualizācija katrā izskatāmajā krimināllietā. Tādējādi likums nodrošina pietiekamu aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.