18. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka gadījumā, ja likumdevējs vēlējies noteikt sodu, kura sekas būtu indivīda mantas samazinājums, to bijis iespējams panākt ar naudas sodu. Tam esot skaidri noteikts maksimālais apmērs, un naudas sods esot uzskatāms par indivīda tiesības mazāk ierobežojošu sodu nekā mantas konfiskācija. Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošākā veidā, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Noskaidrojot saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un valsts pārvaldes vietā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Atbilstoši Krimināllikuma 41. panta otrajai daļai maksimālais naudas soda apmērs ir 200 minimālās mēnešalgas jeb 72 tūkstoši eiro (aprēķināts pēc minimālās algas apmēra šā sprieduma taisīšanas dienā). Tiesa, piemērojot Pieteikuma iesniedzējai mantas konfiskāciju, šo sodu attiecināja uz naudas līdzekļiem bankas kontā, kuri daudzkārt pārsniedz maksimālo naudas soda apmēru. Savukārt gadījumos, kad notiesātajai personai nekādu ievērojamu īpašumu nav, maksimālais naudas soda apmērs var daudzkārt pārsniegt tās mantas vērtību, kuru šai personai varētu atsavināt, piemērojot mantas konfiskāciju. Tātad tas, kurš no minētajiem soda veidiem uzskatāms par bargāku, pēc būtības ir atkarīgs no notiesātās personas mantiskā stāvokļa. Arī Tiesībsargs pamatoti norāda, ka nav pamata diskusijai par to, vai mantas konfiskācijas aizstāšana ar naudas sodu būtu samērīgāks līdzeklis Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzībai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 65. lpp.). Pēc Satversmes tiesas ieskata, no tā vien, ka kāds soda veids ir mazāk ierobežojošs pret konkrētu notiesāto personu, neizriet likumdevēja pienākums paredzēt vienīgi šādu soda veidu. Likumdevējs politiskā procesā ir tiesīgs izvēlēties atbilstošākos soda veidus un sankcijas par Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Savukārt tiesa katrā individuālā gadījumā nosaka piemērotāko sodu likumdevēja paredzētajās robežās. Arī ECT ir atzinusi Konvencijas dalībvalstu rīcības brīvību sodu politikas veidošanā un piemērotāko sodu izvēlē. Valstis var izvēlēties Konvencijas prasībām atbilstošus soda veidus, īpaši gadījumos, kad konkrēts sods nav jāpiemēro obligāti, bet to piemēro neatkarīgs tiesnesis pēc visu atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu izvērtēšanas konkrētā lietā (sal. ECT Lielās palātas 2013. gada 9. jūlija sprieduma lietā "Vinter and others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 66069/09, 130/10 un 3896/10, 105. un 106. punktu). Lai nodrošinātu soda individualizāciju un samērīgumu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, likumdevējam ir nepieciešama rīcības brīvība noteikt dažādus soda veidus - vieglākus, kas piemērojami par mazāk nozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un bargākus, kas piemērojami par smagākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Turklāt katrs soda veids ir unikāls, jo atšķiras no citiem pēc savas bardzības un ierobežo atšķirīgas cilvēka tiesības vai brīvības. Soda veidu klāstam ir jānodrošina iespēja izvēlēties atbilstošāko sodu, kuru tiesa varētu piemērot par katru konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Soda veidi nevar tikt savstarpēji salīdzināti vai vērtēti kā vairāk vai mazāk saudzējoši līdzekļi, un tādējādi nepastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.