3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam. Satversmes 105. pants paredzot valstij tiesības ne tikai regulēt, ierobežot un kontrolēt īpašuma izmantošanu, bet arī noteiktos gadījumos īpašumu atņemt. Mantas konfiskācija varot tikt vērtēta kā Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos nostiprināto pamattiesību ierobežojums. Saeima uzskata, ka apstrīdētajām normām ir vairāki leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības, kā arī citu personu tiesību aizsardzība. Šādam mantas konfiskācijas leģitīmā mērķa formulējumam Satversmes tiesa jau esot piekritusi lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01. Likumdevējam sodu politikas jomā esot plaša rīcības brīvība, savukārt Satversmes tiesas kompetencē esot pārbaude, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāda soda vai papildsoda piemērošana par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu būtu samērīga vai nepieciešama, esot sodu politikas jautājums. Turklāt Satversmes tiesa esot pati sevi ierobežojusi attiecībā uz Krimināllikumā paredzēto sodu apmēra satversmības pārbaudi, uzskatot, ka tas ir sodu politikas jautājums un atrodas ārpus Satversmes tiesas kompetences. Saeima norāda, ka ir ņēmusi vērā un likumdošanas procesā novērsusi visas mantas konfiskācijas tiesiskā regulējuma nepilnības, uz kurām iepriekš norādījusi Satversmes tiesa. Pirmkārt, likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 4. pielikumā ir noteikta manta, kas notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav konfiscējama. Otrkārt, mantas konfiskācija kā pamatsods no Krimināllikuma ir izslēgta, bet tās piemērošana saglabāta vienīgi kā papildsods. Līdz ar to Saeima esot pārskatījusi Krimināllikuma sevišķajā daļā ietvertos sodus un norādījusi konkrētus gadījumus, kad mantas konfiskācija kā papildsods būtu saglabājama. Treškārt, likumdevējs piešķīris rīcības brīvību tiesai katrā konkrētā gadījumā lemt par mantas konfiskācijas piemērošanu un apmēru. Ceturtkārt, Krimināllikumā paredzēts, ka tiesa, nosakot mantas konfiskāciju, konkrēti norāda konfiscējamo mantu. Pieteikuma iesniedzēja neesot norādījusi, kādā veidā likumdevējs būtu acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima iesniegusi papildu paskaidrojumus, kuros pausts viedoklis, ka Pieteikuma iesniedzēja nepamatoti saista apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ar Krimināllikuma 35. panta otrajā daļā noteiktajiem soda mērķiem. Konstitucionālās sūdzības ietvaros Satversmes tiesā esot izvērtējams vienīgi tas, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas. Dažādās pasaules valstīs esot būtiski atšķirīgi pilsoniskie, politiskie, ekonomiskie, sociālie un kultūras apstākļi, un tādēļ arī valstu krimināltiesību sistēmas, principi un risinājumi bieži vien esot tikpat atšķirīgi. Katras suverēnas valsts pašas ziņā esot lemšana par to, kā vislabāk būtu risināmas tās teritorijā radušās problēmas, protams, nodrošinot to, ka attiecīgie risinājumi iekļaujas demokrātiskās valstīs pieņemamos ietvaros. Tādējādi nevis Satversmes tiesai, bet vienīgi pašam likumdevējam esot tiesības un pienākums reaģēt uz sabiedrības tiesiskajā apziņā notiekošo vērtību maiņu.