5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija - uzskata, ka Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu nav interpretējamas šķirti no nepieciešamības nodrošināt citu personu tiesību aizsardzību. Tādējādi valstij esot pienākums noteikt taisnīgus sodus par krimināli sodāmiem noziedzīgiem nodarījumiem. Mantas konfiskācija esot pieļaujama, taču gan tās tiesiskajai bāzei, gan piemērošanai jāatbilst stingri noteiktiem kritērijiem. Pirmkārt, mantas konfiskācija varot tikt veikta tikai uz tāda pietiekami skaidra un konkrēta likuma pamata, kurā ir skaidri definētas visas tās situācijas, kad personas īpašumu var atsavināt bez atlīdzības. Otrkārt, taisnīgai vajagot būt arī konfiskācijas piemērošanas procedūrai, t.i., katrā situācijā jāizvērtē mantas konfiskācijas piemērošanas samērīgums, un mantas konfiskācijas piemērošanas procesā personām, uz kuru mantu konfiskācija varētu tikt vērsta, jābūt nodrošinātām pietiekamām procesuālajām garantijām, lai tās varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības. Mantas konfiskācija esot efektīvs līdzeklis, ar kuru varot sasniegt Krimināllikuma 35. pantā paredzētos soda mērķus - aizsargāt sabiedrības drošību, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas ievērotu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Mantas konfiskācija esot salīdzināma ar citu kriminālsoda veidu - naudas sodu. Abos gadījumos mērķis esot sodīt personu ar mantisko piedziņu. Turklāt mantas konfiskāciju varot vērst vienīgi pret notiesātās personas mantu, atšķirībā no naudas soda, kuru notiesātais varot samaksāt arī no trešo personu līdzekļiem. Tādējādi tieši mantas konfiskācija visefektīvāk nodrošinot soda mērķu sasniegšanu. Pieteikumā paustais viedoklis, ka mantas konfiskācijai nav noteikta maksimālā robeža un tādēļ šāds sods ir neparedzams un prettiesisks, neesot pamatots. Likumdevējs esot noteicis mantu, kura nav konfiscējama, un tādējādi esot noteikta arī mantas konfiskācijas maksimālā robeža. Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, mantas konfiskācija kā soda veids un apstrīdētās normas esot uzskatāmas par atbilstošām Satversmes 105. pantam.