11. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā lietotais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Šajā tiesību normā ietvertais jēdziens "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē valsts pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu). Atbilstoši šiem principiem valstij ir pienākums izveidot juridisku mehānismu, ar kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt savu tiesību efektīvu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 7. punktu). Tiesvedības mērķis ir galīgi atrisināt civiltiesisku strīdu starp tiesību subjektiem un atjaunot aizskartās tiesības. Ar tiesas spriedumu ir saprotams tiesas gala slēdziens lietā, tas ir, lietas rezultāts (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 17., 426. un 427. lpp.). Tiesvedības mērķi ir iespējams sasniegt, ja ir nodrošināta tiesas nolēmuma izpilde. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka taisnīgas tiesas jēdzienā ietilpstošā personas tiesību efektīva aizsardzība nav iedomājama bez spēkā esošu nolēmumu izpildīšanas garantijām. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu ir interpretējusi kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1. punktu un 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 7. punktu). Līdz ar to ECT nolēmumos ietvertie secinājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu ir izmantojami Satversmes 92. panta pirmā teikuma satura noskaidrošanai. Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT norādījusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens ietver tiesības prasīt, lai valsts nodrošina tiesas sprieduma efektīvu izpildīšanu (sk., piemēram, ECT 2004. gada 22. jūnija sprieduma lietā "Pini and Others v. Romania", pieteikumi Nr. 78028/01 un 78030/01, 174. - 189. punktu un 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia", pieteikums Nr. 52854/99, 54. - 56. punktu). ECT arī ir uzsvērusi, ka Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības būtu iluzoras, ja spēkā esošs tiesas nolēmums, kas nav pārsūdzams, nebūtu izpildāms un tas savukārt radītu negatīvas sekas vienam no lietas dalībniekiem. Līdz ar to tiesas sprieduma izpilde ir tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa (sk. ECT 2002. gada 7. maija sprieduma lietā "Burdov v. Russia", pieteikums Nr. 59498/00, 34. punktu un 2014. gada 4. novembra lēmuma lietā "Popov and others v. Russia", pieteikums Nr. 20347/09, 17. punktu). Ņemot vērā minēto, Satversmes 92. panta pirmais teikums ir jātulko tādējādi, ka tas ietver tiesas sprieduma efektīvas izpildīšanas garantijas, jo bez tām pārējie taisnīgas tiesvedības principi zaudē savu jēgu. Līdz ar to no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt tiesību efektīvu aizsardzību, citastarp tiesas nolēmuma izpildīšanu.