13. Article

Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz Pieteikumu iesniedzēju norādīto pamattiesību ierobežojumu un vispārējās jurisdikcijas tiesas šo normu netulkojot atbilstoši Satversmei. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas būtībā lūdzot izvērtēt apstrīdētās normas piemērošanas praksi, bet tās pārvērtēšana neesot Satversmes tiesas kompetencē. Lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā. Tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai apstrīdētās normas saturs ir jāanalizē kopsakarā ar Darba likuma normām un Senāta judikatūru. Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ietver Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu. Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, nepieciešams izsecināt tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu un 2010. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu). 13.1. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais jēdziens "darba samaksa" tiesu praksē tiek iztulkots nepareizi, jo atlīdzība par darba piespiedu kavējumu neesot uzskatāma par darba samaksu Darba likuma 59. panta izpratnē. Izskatāmajā lietā nozīme ir jautājumam, vai apstrīdētā norma attiecas uz lietām par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu, proti, vai minētā atlīdzība ietilpst apstrīdētajā normā lietotajā jēdzienā "darba samaksa". Darba likuma 59. pants nosaka: "Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā samaksa par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida atlīdzību saistībā ar darbu." Senāts 2008. gada 29. oktobrī ir secinājis, ka agrāk izteiktu Senāta viedokli par jēdzienu "atlīdzība par darbu" nevar atzīt par pareizu, jo šis jēdziens tulkots sašaurināti. No Darba likuma 59. pantā noteiktajiem samaksas veidiem izrietot, ka vienīgi darba alga un piemaksas pie darba algas ir atlīdzība par darbu, kuras regulāru izmaksāšanu likumdevējs ir noteicis imperatīvi. Izmaksu regularitāte neattiecoties uz prēmijām un cita veida atlīdzību. Darba likums paredzot atlīdzību ne tikai par darbu, kuru darbinieks ir izpildījis, bet, piemēram, arī gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (73. pants), ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (74.pants). Līdz ar to atlīdzību par darbu likums esot noteicis arī īpaši paredzētos gadījumos, kad darbinieks nav strādājis, tāpēc Darba likuma 126. pantā noteiktā atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku vai mazāk apmaksāta darba veikšanu ietilpstot Darba likuma 59. panta normas sastāvā, proti, darba samaksa ir arī jebkura cita veida atlīdzība saistībā ar darbu (sk. Senāta 2008. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4. punktu). Savukārt 2009. gada 14. oktobrī Senāts akcentēja, ka attiecībā uz minētā jēdziena izpratni judikatūra ir mainīta. Papildus tam Senāts secināja, ka šāds viedoklis atbilst Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk - EST) judikatūrai, saskaņā ar kuru darba samaksas jēdzienā ietilpst jebkura atlīdzība par darbu vai saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-899/2009 10.2. punktu). EST norādījusi, ka kompensācija par prettiesisku atlaišanu ir uzskatāma par darba samaksu [sk. EST (toreiz - Eiropas Kopienu Tiesa) 1999. gada 9. februāra sprieduma lietā C-167/97 "Regina v. Secretary of State for Employment, ex parte Nicole Seymour-Smith and Laura Perez" 28. punktu]. Satversmes tiesa ievēro apsvērumus par to, ka darba samaksa ir jebkura tāda ar darbu saistīta atlīdzība, uz kuru darbiniekam ir tiesības, citastarp arī atlīdzība sakarā ar to, ka darbiniekam tika nepamatoti liegta pienākumu veikšana. Tādējādi Civilprocesa likuma normās ietvertais jēdziens "darba samaksa" ir interpretējams kopsakarā ar Darba likuma normām un šā jēdziena saturs saskan ar Senāta judikatūras ietvaros veikto iztulkojumu. Līdz ar to apstrīdētā norma citastarp attiecas uz civillietām, kurās noteikts, ka spriedums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu izpildāms nekavējoties. 13.2. Saeima arī uzskata, ka vispārējās jurisdikcijas tiesām, Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas kārtībā izskatot darbinieka lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties, citastarp esot pienācīgi jāizvērtē darbinieka finansiālais stāvoklis. Spriedums esot izpildāms tikai tādā noteiktā tā daļā, kas nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus. Civilprocesa likuma 204. pants nosaka: "Spriedumu izpilda pēc tā stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad spriedums izpildāms nekavējoties." Minētā tiesību norma atsevišķi izceļ izpildāmību kā tāda tiesas sprieduma īpašību, kurš ir stājies likumīgā spēkā. Pateicoties šai īpašībai, puse, kuras labā taisīts spriedums, var panākt savu apstrīdēto vai aizskarto tiesību un likumīgo interešu reālu aizsardzību un īstenošanu dzīvē [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1. - 28. nodaļa). Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 443. lpp.]. Savukārt Civilprocesa likuma 205. pantā ir ietverti noteikumi par spēkā nestājušos spriedumu izpildīšanu nekavējoties. Tas ir izņēmums no vispārējā noteikuma, ka izpildāmi ir tikai spēkā stājušies spriedumi. Atbilstoši šajā pantā ietvertajam regulējumam tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma var noteikt, ka spriedums izpildāms nekavējoties pilnīgi vai noteiktā tā daļā. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentiem, ka Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktā un apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ir vērsts vienīgi uz to, lai nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus. Kā norādījis Senāts, atbilstoši Civilprocesa likuma 205. panta pirmajai daļai tiesa lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties var vispār noraidīt, ņemot vērā konkrētos apstākļus un darbinieka tiesības un ar likumu aizsargājamās intereses. Tiesai ir tiesības lūgumu apmierināt arī daļā - tas nozīmē, ka sprieduma par vidējās izpeļņas piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu izpildīšanu nekavējoties var attiecināt uz noteiktas naudas summas piedziņu, lai nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus (sk. Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-980/2011 21. punktu). Kā liecina tiesu prakse, pirmās instances tiesas izvērtē apstākļus, kuru dēļ varētu būt nepieciešama un pieļaujama sprieduma izpilde nekavējoties (sk., piemēram, Aizkraukles rajona tiesas 2014. gada 25. novembra spriedumu lietā Nr. C07064914 un Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 30. oktobra spriedumu lietā Nr. C31513912). Civilprocesa likuma 634. pantā (sprieduma izpildīšanas pagrieziens) ietverts civilprocesuāls princips, atbilstoši kuram gadījumā, kad izpildītu spriedumu atceļ un pēc lietas jaunas izskatīšanas taisa spriedumu par prasības noraidīšanu vai pieņem lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā vai par lietas atstāšanu bez izskatīšanas, atbildētājam tiek atdots atpakaļ viss, kas no viņa piedzīts prasītāja labā pēc atceltā sprieduma. Šajā tiesību normā ir nostiprināta kārtība, kas nepieciešama, lai atbildētājam būtu nodrošināta iespēja efektīvi īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, panākt tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanu, kāds tam bija, pirms tika nekavējoties izpildīts spēkā nestājies spriedums. Turpretim apstrīdētajā normā ir ietverts izņēmums no šīs kārtības. Tas paredz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas piedziņu tikai divos gadījumos - ja atceltais spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem. Tādējādi apstrīdētā norma ietver arī sevišķu regulējumu, kas saistīts ar nelabvēlīgām sekām tam tiesību subjektam, kurš minētās darbības veicis. Proti, sprieduma izpildīšanas pagrieziena pieļaujamība ir atkarīga no tā, vai prasītājs rīkojies negodprātīgi (nelikumīgi). Nekādi citi iespējami sprieduma izpildīšanas pagrieziena gadījumi lietās par darba samaksas piedziņu nav paredzēti. Saskaņā ar Senāta judikatūru apstrīdētā norma ir tulkojama atbilstoši tās vārdiskajai jēgai, proti, ja atceltais tiesas spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai iesniegtiem viltotiem dokumentiem, tad sprieduma izpildīšanas pagrieziens nav pieļaujams (sk. Senāta 2008. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4. punktu un 2009. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-899/2009 10.2. punktu). Turklāt ar apstrīdēto normu darba devējam ir liegta iespēja atprasīt no darbinieka ar atcelto tiesas spriedumu piedzīto darba samaksu, arī ceļot jaunu prasību, pamatojoties uz vispārīgiem Civillikuma noteikumiem par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās dēļ, jo vispārējo tiesību normu var piemērot tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma (sk. Senāta 2013. gada 31. maija sprieduma lietā Nr. SKC-1491/2013 8. punktu). Tātad gadījumā, kad nekavējoties izpildīts spēkā nestājies tiesas spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai iesniegtiem viltotiem dokumentiem, atbildētājam ir liegta iespēja atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti šā sprieduma izpildīšanas ietvaros, pat tad, ja tiesvedības iznākums ir atbildētājam labvēlīgs. Apstrīdētā norma ļauj prasītājam paturēt naudas līdzekļus, uz kuriem tam nav tiesību. Šajā sakarā par nepamatotu atzīstams Saeimas norādījums, ka pamattiesību ierobežojumu novēršot Civilprocesa likumā noteiktās iespējas spriedumu nekavējoties izpildīt tikai noteiktā daļā. Satversmes tiesa norāda, ka arī daļēja naudas līdzekļu piedziņa apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā var kļūt neatgriezeniska, pilnībā liedzot atbildētājam atgūt šos naudas līdzekļus. Turklāt apstrīdētā norma attiecas arī uz darba devēja interesi saņemt atpakaļ ar nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu piedzītos naudas līdzekļus civillietās, kurās ir strīds par atalgojuma apmēra atbilstību veiktajam darbam. Līdz ar to nav pamatoti Saeimas argumenti tam, ka apstrīdētās normas piemērošana vienīgi tādēļ, lai piedzītu samaksu par izpildītu darbu, nerada personas pamattiesību ierobežojumu. 13.3. Tiesas spriedums vispirmām kārtām pēc būtības izšķir strīdīgās prāvnieku materiālo tiesību attiecības. Prasītāja pretenzija pret atbildētāju ir materiāltiesisks prasījums, kuru citastarp ir iespējams apmierināt tiesas ceļā ar izpildīšanu (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 286., 426. un 427. lpp.). Tādējādi tiesas sprieduma izpildīšana visupirms ir vērsta uz to, lai katra puse var baudīt tās materiālās tiesības, kuras ir atzītas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Saskaņā ar Darba likuma 124. panta otro daļu darba devēja uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu ir pamats darbinieka atjaunošanai darbā, savukārt atjaunošana darbā saskaņā ar šā likuma 126. panta pirmo daļu ir pamats atlīdzības par visu darba piespiedu kavējuma laiku piedziņai. Tiesības saņemt samaksu par darba piespiedu kavējumu prasītājam rodas no brīža, kad tiesa viņu atjaunojusi darbā (sk. Senāta 2003. gada 5. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-525). Līdz ar to prasījums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir tiešā veidā atkarīgs no darbinieka prasījuma par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā. Spriedums, ar kuru tiek noraidīts prasījums par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, visos gadījumos nozīmē, ka tiek noraidīts arī šim prasījumam pakārtotais prasījums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu. Apelācijas instances tiesas spriedums, ar kuru tiek atcelts prasītājam labvēlīgais un nekavējoties izpildītais pirmās instances tiesas spriedums, vai tās tiesas spriedums, kura sākotnēji apmierināto prasību skata no jauna, vienlaikus pēc būtības izšķir gan prasījumu par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, gan arī prasījumu par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu. Spriedumus, ar kuriem prasība ir noraidīta, parasti nav nepieciešams izpildīt. Tomēr gadījumos, kad pirmās instances tiesas spriedums ir izpildīts nekavējoties, pušu agrākā mantiskā stāvokļa atjaunošana atbilstoši apelācijas tiesas spriedumā noteiktajam ir iespējama, piemērojot sprieduma izpildīšanas pagriezienu. Apstrīdētā norma liedz izpildīt šādus atbildētājam labvēlīgus galīgos tiesas spriedumus, ar kuriem lieta ir izšķirta pēc būtības, un tādējādi liedz atgūt bez tiesiska pamata prasītājam samaksātos naudas līdzekļus. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās atbildētāja tiesības uz tiesas sprieduma efektīvu izpildi.