16. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt citu cilvēku, proti, darbinieku, tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu. Var piekrist Saeimas viedoklim par apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, ciktāl tas attiecas uz darbinieka tiesību aizsardzību. Tomēr izskatāmās lietas pamatjautājums nav saistīts ar tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Tieši pretēji - no apstrīdētās normas izriet, ka darbinieks var paturēt tādus naudas līdzekļus, kuri viņam par labu ir piedzīti ar atceltu tiesas spriedumu un kurus viņš nav nopelnījis ar paša veikto darbu. Atbilstoši nolēmumam, kas stājies spēkā, darbiniekam konkrētajā situācijā nav tiesību saņemt ar izpildīto, bet atcelto tiesas spriedumu piedzītos līdzekļus. Apstrīdētajā normā noteiktais izņēmums attiecas uz darbiniekiem. Šādas personas tiek uzskatītas par sociāli vājākām un tādām, kam papildus nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība. No darba tiesisko attiecību regulējuma izriet, ka viena no pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā iepretim otrai pusei - darba devējam (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 15. punktu). Darba samaksa ir uzskatāma par darbinieka galveno ienākumu avotu, un ar apstrīdēto normu tiek īpaši aizsargātas darbinieka tiesības izlietot no darba devēja piedzītos naudas līdzekļus savām vajadzībām. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - Satversmes 116. pantā minēto citu cilvēku, proti, darbinieku, tiesību aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.