19. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu). 19.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšana varētu būt iespējama, izveidojot darbiniekam nepieciešamo iztikas līdzekļu kompensācijas mehānismu vai atbildētāja izmaksu kompensācijas mehānismu. Tomēr šādā gadījumā valstij būtu jārada jauna, bezdarba gadījumam paredzēta sociālās apdrošināšanas kārtība vai jāpārskata jau esošo funkciju īstenošana. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi: ja kāds iespējamais alternatīvais līdzeklis noved pie salīdzinoši liela darba apjoma pieauguma valsts institūcijām, tad nav iespējams apgalvot, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28. punktu). 19.2. Personu sociālā aizsardzība ir valsts funkcija, tādējādi darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja uzteikuma garantē arī valsts izveidotā sociālās drošības sistēma, kas ietver gan valsts obligātās sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, gan sociālo palīdzību (sk. Labklājības ministrijas viedokli lietas materiālu 160. lpp.). Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1. panta 17. punktam tiesības saņemt sociālo palīdzību attiecas uz situāciju, kad personām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Teorētiski pastāvoša iespēja personai lūgt sociālo palīdzību nav uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts). Atbilstoši Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma, likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un Ministru kabineta 2008.gada 21.oktobra noteikumu Nr.866 "Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība bezdarbnieka pabalsta apmēra noteikšanai un bezdarbnieka pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība" regulējumam personai, kura ieguvusi bezdarbnieka statusu un kurai ir piešķirts bezdarbnieka pabalsts, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pabalstu izmaksā pat tad, ja tajā laikā notiek tiesvedība par darba tiesisko attiecību atjaunošanu. Tomēr pašreiz atbilstoši likuma "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" 5. pantam tiesības uz bezdarbnieka pabalstu nevar iegūt visi atlaistie darbinieki. Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu persona var iegūt, ja tai ir piešķirts bezdarbnieka statuss, tās kopējais apdrošināšanas (darba) stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un par to ir veiktas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Tātad atlaistais darbinieks nevar iegūt tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja šīs likuma prasības nav izpildītas. Līdz ar to pašreiz valsts izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma, kas paredzēta bezdarba gadījumam, neparedz ikvienai personai tādus līdzekļus, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.