20. Article

Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot tiesvedības procesā iesaistīto personu tiesības. Tādēļ Satversmes tiesai ir jānoskaidro, kurām tiesībām izskatāmajā lietā piešķirama lielāka nozīme: darbinieka tiesībām paturēt vai darba devēja tiesībām atgūt ar atcelto tiesas spriedumu piedzītos naudas līdzekļus. 20.1. No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais procesuālās līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki. Tomēr atsevišķos gadījumos (vai atsevišķu kategoriju lietās) procesuālās līdztiesības princips neliedz vienam procesa dalībniekam piešķirt Satversmei atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu procesuālo aizsardzību. 20.2. Darbinieks ir tāda persona, kurai nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība. Šā iemesla dēļ likumdevējs tiesību aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem, darbiniekam paredzējis virkni dažāda rakstura īpašu procesuālu garantiju. Tā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1. punktu darbinieks ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieka prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ar Darba likuma 125. pantu darbinieks ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, uzliekot darba devējam pienākumu pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Atbilstoši Darba likuma 127. panta pirmajai daļai un Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktam tiesa pēc darbinieka lūguma var noteikt, ka spriedums par darba samaksas un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir izpildāms nekavējoties. Tāpat arī Maksātnespējas likumā un citos tiesību aktos darbiniekam ir noteiktas īpašas tiesības. 20.3. Satversmes tiesa norāda, ka šādas papildu tiesības atbilstoši to jēgai procesa dalībniekiem ir piešķiramas, lai panāktu taisnīgu tiesvedības procesa rezultātu. Kā jau tika minēts iepriekš, tiesvedības process pēc sava rakstura ir vērsts uz tiesību subjektu civiltiesiska strīda pilnīgu atrisinājumu, tas ir, galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanu un izpildīšanu. Brīdī, kad šāds tiesas nolēmums ir pieņemts, tam ir jābūt izpildāmam. Līdzīgi ir veidots Civilprocesa likuma 41. - 44. panta regulējums, proti, ja darbinieka, kurš saskaņā ar likumu ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, prasība tiek noraidīta, no viņa atbildētāja labā ir piedzenami atbildētāja samaksātie tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi. 20.4. Iepretim šā sprieduma 20.2. punktā norādītajām darbiniekam piešķirtajām procesuālajām garantijām darba devēja tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu (tiesības atgūt no darbinieka tos naudas līdzekļus, uz kuriem darbiniekam nav tiesību) ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus darba devējs nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis tiesai nepatiesas ziņas vai iesniedzis viltotus dokumentus. Ņemot vērā minēto, varētu būt tā, ka nekavējoties izpildīta sprieduma pārsūdzēšanai attiecībā uz naudas līdzekļu atgūšanu vairs nav nozīmes, un tas nenodrošinātu lietā iesaistīto personu tiesību aizsardzību. Civilprocesa likums neparedz procesuālu mehānismu, kas darba strīdos samazinātu darba devēja risku, ka tas var neatgūt ar nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu piedzīto, un apstrīdētā norma liedz atbildētājam celt jaunu prasību, pamatojoties uz Civillikuma normām par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās dēļ. Šo iemeslu dēļ atbildētāja tiesības sprieduma izpildīšanas pagrieziena rezultātā atgūt ar nekavējoties izpildītu spriedumu bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības. Šādā situācijā citas atbildētājam Civilprocesa likumā nodrošinātās taisnīgas tiesas garantijas ir uzskatāmas par neefektīvām, jo faktiski atbildētājs nevar panākt sev labvēlīga taisnīga sprieduma izpildīšanu. Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma pēc būtības liedz darba devējam tā tiesību efektīvu aizsardzību un tātad arī nelīdzsvaro no taisnīgas tiesas jēdziena izrietošās tiesības uz sprieduma efektīvu izpildi, no vienas puses, un darbinieka tiesību saņemt nepieciešamos iztikas līdzekļus aizsardzību, no otras puses. Civilprocesa mērķis ir aizskarto tiesību atjaunošana un taisnīga tiesas sprieduma pieņemšana, un tas atbilst visas sabiedrības interesēm. Savukārt apstrīdētajā normā ietvertais regulējums nenovērš nepamatota sprieduma sekas. Tādējādi labums, ko konkrētajā situācijā līdz ar darbinieka tiesību aizsardzību iegūst sabiedrība, ir mazāks par personas - darba devēja (atbildētāja) - tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.