22. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku. Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu). Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18. punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu mainīs darbiniekam, proti, personai, kurai nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība, piešķirto garantiju apjomu. Turklāt jāņem vērā, ka darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības reglamentē ne tikai apstrīdētā norma, bet gan plaša un vienota tiesību normu sistēma. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir dodams laiks, lai, ņemot vērā normatīvo aktu sistēmu, izvērtētu, kā vislabāk līdzsvarot darba devēja un darbinieka tiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no 2015. gada 1. novembra.