3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētajai normai identisks regulējums esot bijis ietverts arī Latvijas Civilprocesa kodeksa 439. panta trešajā daļā. Pieteikumu iesniedzējas nenoliedzot, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un tam ir leģitīms mērķis - nodrošināt darbinieka tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu un tādējādi iegūt sev iztiku. Samērīguma pārbaudes ietvaros esot nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā norma patiešām paredz Pieteikumu iesniedzēju norādīto personas pamattiesību ierobežojumu. Neesot pareizi vadīties vienīgi no tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja norma tekstuāli izteikta neprecīzi, esot jāņem vērā tās pieņēmēja patiesā griba. Likumdevējs esot tiesīgs normā lietotajiem vārdiem piešķirt specifisku juridisko nozīmi, kas varot arī atšķirties no vispārējās prakses. Normā ietvertie jēdzieni esot jāiztulko tiesību piemērotājam, turklāt jāiztulko konstitūcijai atbilstošā veidā. Apstrīdētās normas piemērošanas gaitā Senāts ar 2008. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-375/2008 veicis judikatūras maiņu, kas ietekmējusi apstrīdētās normas satura izpratni. Šajā spriedumā, iztulkojot apstrīdēto normu sistēmiski ar Darba likuma normām, esot secināts, ka darbiniekam izmaksātā atlīdzība par darba piespiedu kavējumu uzskatāma par darba samaksu. Senāts neesot apsvēris Satversmes normu piemērojamību jautājuma izlemšanā, kā arī neesot vērtējis iespējamo otras puses tiesību aizskārumu. Līdz judikatūras maiņai atlīdzība par darba piespiedu kavējumu neesot uzskatīta par darba samaksu Darba likuma 59. panta izpratnē un tādēļ apstrīdētā norma neesot attiecināta uz šiem gadījumiem. Tādējādi apstrīdētās normas piemērošana, veicot sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par atlīdzības par darba piespiedu kavējumu piedziņu, esot iespējama. Izskatāmajā lietā pēc būtības esot apstrīdēta nevis procesuālā norma kā tāda, bet gan tās piemērošanas prakse, kuras pārvērtēšana neesot Satversmes tiesas kompetencē. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo skaidri nosakot, kādos gadījumos nav pieļaujams sprieduma izpildīšanas pagrieziens. Civilprocesa likuma normas neparedzot imperatīvu prasītāja aizsardzību, un regulējums par sprieduma izpildīšanas pagriezienu esot aplūkojams sistēmiski ar noteikumiem par sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 205. panta pirmo daļu esot nepieciešams lietas dalībnieka lūgums noteikt, ka spriedums izpildāms nekavējoties. Šāda lūguma izlemšanas sakarā tiesai saglabājoties rīcības brīvība. Atbilstoši Senāta praksei tiesības noteikt, ka spriedums izpildāms nekavējoties, esot izņēmums no likumā noteiktās vispārējās kārtības, ka spriedumi izpildāmi pēc to stāšanās likumīgā spēkā. Lemjot par minētajiem lietas dalībnieku lūgumiem, tiesai sava rīcības brīvība esot jāizmanto arī Satversmes un vispārējo tiesību principu ietvaros. Spriedumam daļā par tā izpildīšanu nekavējoties esot jāatbilst Civilprocesa likuma 193. panta piektajai daļai, un tiesai esot jākonstatē un rūpīgi jāizvērtē īpaši uz prasītāju attiecināmi apstākļi, kuru dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma pilnīga vai daļēja izpildīšana nekavējoties. Arī civillietās ar Pieteikumu iesniedzēju piedalīšanos tiesām vajadzējis izvērtēt prasītāju finansiālo stāvokli. Pieteikumu iesniedzējām esot bijušas tiesības iebilst pret otras puses lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties un vērst uzmanību uz Senāta formulētajiem attiecīgā jautājuma izlemšanas kritērijiem. Tāpat Pieteikumu iesniedzējas esot varējušas izmantot Civilprocesa likuma 206. pantā noteiktās tiesības. Pirmās instances tiesas spriedumā lietā ar Pieteikuma iesniedzējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību "RMB One" piedalīšanos neesot ietverta informācija par to, vai konkrētajā civillietā darba devējs izmantoja savas procesuālās tiesības paust viedokli par otras puses lūgumu. Attiecīgā procesuālā jautājuma izlemšanas pamatojums esot tik skops, ka vedinot apšaubīt tā atbilstību Senāta praksei. Satversmes tiesas procesa ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai civillietu izskatīšanas gaitā puses pienācīgi izmantojušas savas procesuālās tiesības. Leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Civilprocesa likums paredzot sabalansētas iespējas abām pusēm, aktīvi izmantojot savas procesuālās tiesības, sniegt argumentus par sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Līdz Senāta judikatūras maiņai Civilprocesa likuma 205. un 635. panta piemērošana praksē neesot radījusi problēmas, jo, spriedumus izpildot nekavējoties, tikusi piedzīta darba samaksa par reāli veiktu darbu un tādējādi nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp pušu, kā arī visas sabiedrības interesēm. Minētais jautājums esot apspriests arī Tieslietu ministrijas darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, un izdarīts secinājums, ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē konstatējamās problēmas ir risināmas nevis ar likuma grozījumiem, bet gan diskusijās par judikatūras maiņu. Izskatāmās lietas ietvaros būtu pārbaudāms, vai Senāta veiktā judikatūras maiņa bija pamatota un satversmīga. Pieteikuma iesniedzēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību "DNB līzings" esot pārlieku plaši traktējusi Satversmes 92. panta trešā teikuma tvērumu, lai gan šis teikums esot veidots kā speciāla tiesību norma, akcentējot atsevišķu tiesību uz taisnīgu tiesu aspektu. Tiesības uz efektīvu sprieduma izpildi ietilpstot vispārējās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijās. Arī atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksei neesot pieļaujama Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.panta pirmās daļas tulkošana tādējādi, ka tā aptvertu prāvnieku procesuālās garantijas, bet neietvertu tiesas sprieduma izpildīšanas garantijas. Tiesības uz sprieduma izpildi esot neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Visi jautājumi, kas attiecas uz tiesas spriedumu izpildīšanu, esot aplūkojami Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un to esot apstiprinājusi arī Satversmes tiesa. Līdz ar to izskatāmajā lietā esot vērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai šai Satversmes normai.