4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un trešajam teikumam. Jau 1938. gada Civilprocesa likums esot paredzējis sprieduma iepriekšēju izpildīšanu pēc prāvnieka lūguma, citastarp noteiktos darba strīdos. Likumā esot bijis noteikts, ka sprieduma iepriekšējā izpildīšana no darba tiesiskajām attiecībām izrietošos strīdos ir atkarīga no tiesneša, turklāt tiesnesis varējis pieprasīt nodrošinājumu no tās puses, kura iepriekšēju izpildīšanu lūdza. Tiesībsargs kopumā pievienojas Pieteikumu iesniedzēju argumentiem, papildus norādot, ka Saeimas minēto leģitīmo mērķi varot attiecināt uz sprieduma izpildīšanu nekavējoties, taču ne uz Civilprocesa likuma 635. pantā noteikto regulējumu, kura mērķis esot ar sprieduma izpildīšanu aizskarto pušu tiesību aizsardzība. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis neesot saskatāms. Tiesībsargs norāda, ka pat tad, ja apstrīdētā norma pieņemta minētā mērķa labad, tajā ietvertais ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešams. Sprieduma izpildīšana nekavējoties lietās par darba samaksas piedziņu attiecoties uz civiltiesiska rakstura saistību izpildīšanu. Tiesību aizsardzības mehānismam esot jānodrošina, ka pieļautie pārkāpumi tiks novērsti laikā, kamēr lieta tiek izskatīta pēc būtības, jo jebkurš kaitējums, kas nodarīts tiesvedības starpposmos vai tai noslēdzoties, varot kļūt neatgriezenisks, ja nav reālas iespējas to atlīdzināt, izņemot gadījumus, kad tiek celta prasība par kompensācijas piedziņu. Ilgstošā tiesvedībā lēmums par sprieduma izpildīšanu nekavējoties varot tikt pielīdzināts lietas izspriešanai pēc būtības, jo tā sekas, kas rodoties atbildētājam sakarā ar piedziņas neiespējamību, varot būt neatgriezeniskas. Lai gadījumos, kad tiesa ir pieļāvusi kļūdu lietas izspriešanā un noteikusi sprieduma izpildīšanu nekavējoties, atgūtu nepamatoti piedzīto darba samaksu no prasītāja, esot jāpierāda vai nu iesniegto dokumentu viltošanas, vai nepatiesu ziņu sniegšanas fakts vai arī pēc lietas izspriešanas visās instancēs jāvēršas tiesā ar jaunu prasību par zaudējumu piedziņu, kas prasīšot laiku un izdevumus. Neesot pieļaujams tas, ka tiesas kļūdas dēļ prāvnieks nespēj izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus esošās tiesvedības ietvaros un ir spiests uzsākt jaunu tiesvedību. Apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot aizskarto atbildētāja tiesību ātru un efektīvu aizsardzību. No sociālās nepieciešamības viedokļa esot pamatota valsts vēlme aizsargāt darbinieku un nodrošināt viņam ātrāku darba samaksas saņemšanu darba attiecību pārtraukšanas gadījumā. Tomēr procesuālā kārtība šādā situācijā esot nepilnīga, jo darba strīda izskatīšanas ilgums civilprocesā neesot ierobežots. Faktiski samaksu darbinieks saņemšot tikai pēc pirmās instances tiesas sprieduma, turklāt ar nosacījumu, ka tiks noteikta sprieduma izpildīšana nekavējoties. Savukārt uzteikuma gadījumā darbinieks saskaņā ar spēkā esošo regulējumu deviņus mēnešus varot saņemt bezdarbnieka pabalstu, kura izmaksa tiekot uzsākta viena mēneša līdz trīs mēnešu laikā pēc bezdarbnieka statusa saņemšanas. Tādējādi darbinieks valsts sniegto finansiālo palīdzību bezdarba gadījumā saņemot ātrāk, nekā tiesas šobrīd spējot izskatīt darba strīdus un noteikt spriedumu izpildīšanu nekavējoties. Ar atbilstošu atlīdzinājumu, uz ko var pretendēt persona, kuras tiesības ir aizskartas, esot jāsaprot ne tikai zaudējumu atlīdzināšana. Tas attiecoties arī uz efektīvu tiesas aizsardzību, kas sevī ietverot pirms tiesību aizskāruma rašanās brīža bijušā stāvokļa atjaunošanu.