6. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam. Izskatāmajā lietā esot nepieciešams izvērtēt divus aspektus - vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un vai pašreizējā tiesu prakse apstrīdētās normas piemērošanā ir pareiza. Apstrīdētā norma pati par sevi neesot pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Pieteikumu iesniedzēju minētās problēmas esot saistītas ar darba samaksas jēdziena izpratni kontekstā ar dažādajām to reglamentējošām normām un apstrīdētās normas piemērošanu praksē. Saeimas norādītie Senāta secinājumi esot pamatoti un pilnībā saskanot ar Darba likuma 59. pantā iekļauto definīciju. Tomēr atsevišķos gadījumos, jo īpaši citu tiesību normu kontekstā, darba samaksas jēdziens esot interpretējams atbilstoši konkrētiem lietas apstākļiem. Būtiska nozīme esot tam, ka apstrīdētā norma stājusies spēkā 1999. gada 1. martā, savukārt Darba likums, kurā ietverta darba samaksas definīcija, stājies spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Līdz ar to darba samaksas jēdziena izpratne apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī varējusi atšķirties no Darba likumā dotās definīcijas, jo tolaik darba tiesiskās attiecības esot regulējis Latvijas Darba likumu kodekss, kurā ar darba samaksu saprasta atlīdzība par faktiski veiktu darbu vai atsevišķos gadījumos par attaisnotas prombūtnes laiku, proti, darba alga, piemaksas un prēmijas. Apstrīdētās normas mērķis esot atsevišķos gadījumos aizsargāt darbinieka intereses attiecībā uz darba samaksu, kas nodrošinot darbiniekam pienācīgus dzīves apstākļus. Normas mērķim neatbilstot tāda situācija, ka darbinieks iegūst finanšu līdzekļus, kas viņam atbilstoši taisnprātības apsvērumiem nepienākas. Darba likums nodrošinot taisnīgu risinājumu situācijās, kad darbinieks darbu neveic attaisnojošu iemeslu dēļ, un uzliekot darba devējam pienākumu maksāt darba samaksu par attiecīgo laiku, bet tas nebūtu attiecināms uz darba samaksu, kas faktiski ir nopelnīta, veicot darbu, kaut arī darba līguma uzteikums ir atzīts par spēkā esošu. Darbinieka sociālo aizsardzību pēc darba devēja uzteikuma garantējot arī valstī izveidotā visaptverošā sociālās drošības sistēma. Tāpat arī sprieduma izpildīšana nekavējoties neesot imperatīva, un vispārējās jurisdikcijas tiesas varot vērtēt konkrētus apstākļus un konsekvences, kas var izrietēt no sprieduma izpildīšanas nekavējoties. Uz darba samaksas daļu, kas tiek maksāta par faktiski veiktu darbu, nebūtu attiecināms sprieduma izpildīšanas pagrieziens. Izskatāmajā lietā neesot konstatējams nepamatots tiesību aizskārums, tādējādi esot izslēgta arī nepieciešamība apsvērt jautājumu par atbilstošas atlīdzības nodrošināšanu Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē. Darba devēja interese esot atgūt bez tiesiska pamata samaksātos naudas līdzekļus, tādējādi papildu atlīdzinājuma noteikšana šajā gadījumā neesot nepieciešama.