44. Article — ir procesuālo tiesību norma. Ar lietas vešanu saistīto

izdevumu atlīdzība piesakāma konkrētās lietas ietvaros, nevis jaunā tiesvedības procesā, prasību pamatojot ar materiālo tiesību normām (sk. Augstākās tiesas 2000. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-466, 2009. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-6 un 2011. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-143 7. punktu). Tādējādi apstrīdētā norma ir procesuālo tiesību norma, kas reglamentē apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi par advokāta palīdzību. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka procesuālo tiesību regulējuma noteikšanā, citastarp arī attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Līdz ar to, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa ņems vērā, ka tā ir procesuālo tiesību norma. 11. Pieteikumā norādīts, ka likumdevējs palielinājis apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, taču neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Tādējādi atlīdzināmo izdevumu apmērs salīdzinājumā ar iepriekšējo procesuālo regulējumu, kas bija spēkā lietas ierosināšanas un izskatīšanas laikā, esot pieaudzis. Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs savu tiesisko interešu aizsardzībai vērsās tiesā, Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkts paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi nosakāmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Likumdevējam tiesvedības laikā grozot pastāvošo procesuālo regulējumu un pieņemot apstrīdēto normu, tās pamatā esošais princips, ka izdevumi atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, palika nemainīgs. Tomēr maksimālais atlīdzināmo izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem. Tādējādi apstrīdētā norma kalpojusi par pamatu tam, ka apmērs, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, pieauga aptuveni trīsarpus reizes. Proti, Pieteikuma iesniedzējs rēķinājies ar to, ka atbilstoši iepriekšējam procesuālajam regulējumam atlīdzināmie izdevumi nepārsniegs 576,30 latus. Tomēr tiesa atbilstoši apstrīdētajai normai no Pieteikuma iesniedzēja atbildētājas labā piedzina 2000 latus (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežoja Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu tādējādi, ka lietas izskatīšanas laikā tika palielināts atlīdzināmo izdevumu apmērs. 12. Tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, bet Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu). 13. Apstrīdētā norma ir ietverta Civilprocesa likumā. Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Līdz ar to no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai. Saeima apstrīdētās normas pieņemšanu un tajā noteiktā ierobežojuma attiecināšanu uz jau iesāktiem tiesvedības procesiem pamato ar nepieciešamību aizsargāt citu personu tiesības. Pirmkārt, citu personu tiesības tiekot aizsargātas tādējādi, ka apstrīdētā norma garantējot tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu tai pusei, kuras labā izšķirts strīds. Otrkārt, apstrīdētā norma esot viens no līdzekļiem, ar kuriem tiekot nodrošināta tiesu sistēmas efektivitāte, - puses, rēķinoties ar apstrīdētajā normā noteiktajām sekām, izvērtējot, cik pamatotas ir to cerības uz lietas pozitīvu iznākumu. Tādā veidā tiesas tiekot atslogotas no nepamatotu prasības pieteikumu izskatīšanas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81. lpp.). Civilprocesā tiesāšanās izdevumi, tostarp, izdevumi par advokāta palīdzību, tiek noteikti, lai tiktu atlīdzināti tās puses izdevumi, kuras labā taisīts tiesas nolēmums. Kā atzīts juridiskajā literatūrā, "tā puse, kura zaudējusi procesā, atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību griezties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jānes ar to saistītie izdevumi" (sk.: Civilprocesa likuma komentāri, 126. lpp.). Tādējādi ar apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu arī agrāk iesāktos procesos tiek aizsargātas tā procesa dalībnieka tiesības, kura labā taisīts tiesas nolēmums. Dažādu maksājumu noteikšana civilprocesā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot tiesu noslogotību. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka mērķis nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, var tikt atzīts par leģitīmu mērķi Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā. Tādā gadījumā ierobežojums ir noteikts Satversmes 116. pantā minētā nosacījuma - aizsargāt citu cilvēku tiesības - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4. punktu un 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. Šo leģitīmo mērķi nosaka nepieciešamība gan aizsargāt tā tiesvedības dalībnieka tiesības, kura labā taisīts tiesas nolēmums, gan arī nodrošināt tiesu sistēmas efektivitāti. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. 15. Izskatāmajā lietā, konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, ir būtiski izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Tādēļ Satversmes tiesai jānoskaidro: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar šādu apstrīdētās normas iedarbību laika aspektā ir iespējams sasniegt apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu). 16. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Izskatāmajā lietā ar apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja tiek nodrošināta tiesu sistēmas efektivitāte, atslogojot tiesas no nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas, un ja pusei, kuras labā taisīts tiesas nolēmums, tiek nodrošinātas tiesības saņemt izdevumu atlīdzību. 16.1. Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma intertemporālā piemērojamība izvērtējama attiecībā uz tiem tiesvedības procesiem, kuri uzsākti līdz tās spēkā stāšanās brīdim. Tas nozīmē, ka persona jau agrāk ir pieņēmusi lēmumu vērsties tiesā savu aizskarto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai. Tādēļ konkrētajā gadījumā ar apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma piemērošanu tiesas nevar tikt atslogotas no nepamatotu prasības pieteikumu iesniegšanas. Tātad viens no mērķiem, uz kuriem vērsts regulējums par izdevumiem advokāta palīdzības samaksai, proti - tiesu sistēmas efektivitātes nodrošināšana - netiek sasniegts. 16.2. Kā izriet no lietas materiāliem, grozījumi Civilprocesa likuma 44. pantā tika izdarīti pēc tieslietu ministra priekšlikuma, jo atlīdzināmie izdevumi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas neesot atbilduši faktiskajām juridiskās palīdzības pakalpojumu izmantošanas izmaksām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā uzsver, ka iepriekšējais procesuālais regulējums bijis labvēlīgs tai pusei, kura civillietu zaudēja (sk. lietas materiālu 1. sēj. 83. lpp.). Tādējādi, apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu attiecinot uz jau iesāktiem tiesvedības procesiem, var tikt sasniegts cits apstrīdētā regulējuma mērķis - aizsargāt tās puses tiesības, kuras labā taisīts tiesas nolēmums. Līdz ar to likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 17. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tādēļ Satversmes tiesai jāvērtē, vai leģitīmo mērķi uzsāktajos tiesvedības procesos nebūtu iespējams sasniegt tādā veidā, kas mazāk ierobežotu personu pamattiesības. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, to personu pamattiesību aizskārums, kuras tiesvedību jau bija uzsākušas līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, būtu mazāks, ja likumdevējs būtu pieņēmis: 1) pārejas noteikumus, paredzot, ka apstrīdētā norma nav piemērojama līdz 2013. gada 1. janvārim radušos atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā, vai 2) imperatīvu normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēra samērīgumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. - 7. lpp.). 17.1. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus likuma grozījumus, kam ir tūlītējs spēks. Savukārt personai nav subjektīvo tiesību prasīt, lai likumdevējs saudzējošo pāreju uz jauno regulējumu īstenotu tai vēlamā formā, un arī Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja izraudzīto risinājumu ar Pieteikuma iesniedzējam vēlamo alternatīvu. Pieteikuma iesniedzēja piedāvātais risinājums ir vērsts uz tāda status quo saglabāšanu, kāds bija pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, taču šajā gadījumā nenodrošinātu tās puses tiesību aizsardzību, kuras labā taisīts tiesas nolēmums, tādā pašā kvalitātē, kādā to nodrošina apstrīdētā norma, jo atlīdzināmo izdevumu apmērs tiktu noteikts atbilstoši iepriekš spēkā bijušajam regulējumam. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis tiesvedības procesos, kuri sākušies pirms 2013. gada 1. janvāra, netiktu sasniegts. 17.2. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja argumentu, ka pamattiesību aizskārums būtu mazāks, ja likumdevējs būtu noteicis imperatīvu normu, kas uzliktu tiesai pienākumu vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēra samērīgumu, jāņem vērā civilprocesā nostiprinātais dispozitivitātes princips. Atbilstoši tam puses pašas ir tiesīgas izvēlēties, vai un ar kādiem procesuāliem līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi gadījumā, kad puse uzskata, ka atlīdzināmo izdevumu apmērs nav samērīgs, tai ir tiesības vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību to samazināt. Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa paredz tiesas tiesības, nevis pienākumu noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru. Tieslietu ministrija norāda, ka Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa piešķirot pusei tiesības vērst tiesas uzmanību uz iespējamo nepieciešamību samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru, savukārt tiesai piešķirot tiesības izvērtēt, vai ir pietiekams pamats un nepieciešamība samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru (sk. lietas materiālu 2. sēj. 49. lpp.). Tādējādi tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta piektajai daļai ir tiesīga, izvērtējot konkrētās lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi, spriest, vai pieprasītais atlīdzināmo izdevumu apmērs atbilst taisnīguma un samērīguma principam. Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka tiesai būtu uzliekams imperatīvs pienākums vienmēr vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēru. Šādā gadījumā apstrīdētajai normai zustu jēga, jo tiesai vairs nebūtu saistošs tajā noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmēra ierobežojums. Tātad ar citiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. 18. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Likumdevēja uzdevums ir atrast līdzsvaru starp nepieciešamību taisnīgi noregulēt ar atlīdzināmo izdevumu apmēru saistītos jautājumus un personu paļāvību uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā. Līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar personas tiesību samērīgu ierobežošanu. 18.1. Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkts, kas atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja ar pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas, līdz grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2012. gada 29. novembra likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", saturiski bijis nemainīgs kopš Civilprocesa likuma pieņemšanas. Priekšlikums izteikt Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punktu jaunā redakcijā iekļauts likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā" (Nr. 66/Lp11). Šo priekšlikumu izskatīšanai Saeimā pirms otrā lasījuma 2011. gada 22. janvārī iesniedzis tieslietu ministrs, pamatojot to ar nepieciešamību noteikt precīzu atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas atbilstu faktiskajām izmaksām par saņemto advokāta palīdzību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 110. lpp.). Tas bija saistīts ar nepieciešamību, pirmkārt, nodrošināt saprātīgu atlīdzības apmēru tieši tajās lietās, kurās prasības summa ir neliela. Iepriekšējais procesuālais regulējums nenodrošināja līdzsvaru starp atlīdzināmo izdevumu apmēru un faktiskajām izmaksām, kas personai radušās, saņemot advokāta palīdzību. Otrkārt, šis priekšlikums bija saistīts ar nepieciešamību noteikt prognozējamu atlīdzināmo izdevumu apmēru prasībās, kurām nav mantiska rakstura. Proti, iepriekšējais procesuālais regulējums paredzēja, ka atlīdzināmie izdevumi aprēķināmi, balstoties uz advokātu atlīdzības taksēm, taču šādas takses nebija noteiktas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 121. - 122. lpp.). No lietas materiāliem izriet, ka atlīdzināmo izdevumu apmēra aprēķināšanā tika ņemts vērā fakts, ka vidējās advokāta darba izmaksas visās trijās tiesu instancēs ir aptuveni 2000 latu. Šis aprēķins tika veikts, ievērojot par valsts nodrošināto juridisko palīdzību noteikto likmi - 25 lati par stundu. Tāpat tika ņemts vērā, ka vidēji advokāta darbs visās trijās tiesu instancēs aizņem 25 līdz 50 stundas. Lai noteiktu atlīdzināmo izdevumu apmēru, citastarp tika vērtēts arī Igaunijas procesuālais regulējums atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai. Saeimas Juridiskajā komisijā notika diskusijas par dažādām iespējamām apstrīdētā regulējuma redakcijām attiecībā uz atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanu. Tomēr netika apšaubīta nepieciešamība grozīt iepriekšējo procesuālo regulējumu tieši attiecībā uz tām prasībām, kurās prasījumu summa ir neliela un kurām nav mantiska rakstura. Saeimas Juridiskās komisijas locekle Inese Lībiņa-Egnere aicināja "šo priekšlikumu atbalstīt, jo [..] salīdzinot to ar spēkā esošo redakciju, mēs tomēr atrisinām daudzas praksē ieilgušas problēmas". Turklāt no diskusijām izriet, ka priekšlikums palielināt atlīdzināmo izdevumu apmēru ticis aktualizēts arī Saeimas 10. sasaukuma laikā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 25. aprīļa sēdes protokolu Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95. lpp. un 2012. gada 15. maija sēdes protokolu Nr. 74 lietas materiālu 1. sēj. 96. - 101. lpp.). Tāpat no lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka, pieņemot apstrīdēto normu, ticis apspriests jautājums par to, kā atlīdzināmo izdevumu apmēra pieaugums ietekmēs personu tiesības uz taisnīgu tiesu (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 31. oktobra sēdes protokolu Nr. 120 lietas materiālu 1. sēj. 107. - 109. lpp.). Tātad pieejamie apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli apstiprina, ka likumdevējs nepieciešamību grozīt iepriekšējo procesuālo regulējumu ir pienācīgi izvērtējis un pamatojis, kā arī apsvēris apstrīdētās normas pieņemšanas sekas. Likumdevēja mērķis apstrīdētās normas kontekstā bija noteikt taisnīgu, faktiskajām izmaksām pietuvinātu atlīdzināmo izdevumu apmēru tieši tajās prasībās, kurām nav mantiska rakstura un kurās prasījumu summas ir nelielas. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka "ar katru jaunu procesuālu likumu domāts uzlabot agrāko likumu, kamdēļ arī vēlams jauno likumu piemērot pēc iespējas tuvākā laikā" (sk.: Civīlprocesa mācības grāmata, 129. lpp.). Tā kā iepriekšējais procesuālais regulējums nenodrošināja izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā un prognozējamā apmērā, likumdevējs, nepieņemot pārejas noteikumus, apstrīdēto normu attiecināja uz visiem tiesvedības procesiem. No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu vēlējies to attiecināt tikai uz to izdevumu atlīdzināšanu, kuri radīsies nākotnē. Izskatāmajā lietā sabiedrības gūtais labums izpaužas tādējādi, ka visām personām, kurām par labu taisīts tiesas nolēmums, tiek garantētas tiesības saņemt atlīdzināmos izdevumus taisnīgā apmērā. 18.2. Tiesiskās paļāvības princips liek aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Civilprocesa regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu). Personai nav subjektīvu tiesību prasīt no likumdevēja konkrēta tai vēlama procesuāla regulējuma pieņemšanu vai saglabāšanu, nodrošinot lietas iztiesāšanu tai vēlamā procesā vai kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.2. punktu). Civilprocesuālās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu sacīkstes principu, izšķir pušu savstarpējos strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm. Katrai pusei jāpierāda savu prasījumu, pretprasījumu vai iebildumu pamatotība, tādēļ neviena tiesas procesā iesaistītā puse nevar pilnībā paļauties uz to, ka tiesas nolēmums būs tai labvēlīgs. Tādēļ arī tiesvedības izmaksas ne vienmēr var pilnībā paredzēt. Laikā, kad Pieteikuma iesniedzējs vērsās tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai, spēkā bija iepriekšējais procesuālais regulējums, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja ar pieciem procentiem no prasījuma summas. Tomēr šis procesuālais regulējums Pieteikuma iesniedzējam nedeva tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums nemainīsies un attiecīgi arī tiesvedības izmaksas paliks nemainīgas. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums, izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, nodrošināt attiecīgo grozījumu atbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādēļ Satversmes tiesai jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto normu un palielinot atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir paredzēta tāda saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu, kas nodrošinātu gan tiesības uz taisnīgu tiesu, gan tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. 18.2.1. Pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa, kurā tiek reglamentēti dažādi tā spēkā stāšanās vai piemērošanas jautājumi konkrētā periodā. Tādējādi pārejas noteikumi ir juridiskās metodes instruments, ar kuru normatīvā akta izdevējs citastarp var atlikt tiesību normas tiesisko seku iestāšanos uz noteiktu laiku vai attiecībā uz noteiktām personām. Tomēr tas, vai likumam nepieciešams pievienot pārejas noteikumus, ir likumdevēja izšķiršanās jautājums. Likumdevējs, izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā, izvērtē, vai konkrētā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi un tātad arī pārejas periods līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās dienai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 16.2. punktu). Turklāt pārejas noteikumi ir tikai viens no juridiskās metodes instrumentiem, ar kuriem likumdevējs var nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Šādu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem. 18.2.2. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma paredz izņēmumu no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, jo ierobežo šo atlīdzināmo izdevumu maksimālo apmēru. Tas nodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp abu pušu interesēm (sk. lietas materiālu 1. sēj. 82. lpp.). Atbilstoši Civilprocesa likuma 33. panta trešajai daļai ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir izdevumi par advokāta palīdzību, izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm un ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi. Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka ceļa un uzturēšanās izdevumi sakarā ar ierašanos tiesas sēdē, kā arī sakarā ar pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos pierādījumu iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot ārvalstī, atlīdzināmi pēc Ministru kabineta noteiktajām likmēm komandējuma izdevumu atlīdzībai. Savukārt izdevumi sakarā ar rakstveida pierādījumu iegūšanu, kā arī tulka izdevumi sakarā ar pušu vai to pārstāvju klātbūtni vai piedalīšanos pierādījumu iegūšanā, pēc Latvijas lūguma pierādījumus iegūstot ārvalstī, atlīdzināmi izdevumu faktiskajā apmērā (sk. Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 3. un 4. punktu). Tādējādi attiecībā uz atlīdzināmajiem izdevumiem, kas radušies, samaksājot par advokāta palīdzību, ir paredzēts izņēmums no principa, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi atlīdzināmi to faktiskajā apmērā. Proti, apstrīdētā norma paredz apmēru, kādā izdevumi atlīdzināmi, un šis apmērs nav pārsniedzams. Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā, ka atšķirībā no citiem ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem to faktisko izdevumu apmērs, kuri pusei rodas sakarā ar advokāta palīdzību, nav prognozējams. Tas ir atkarīgs no klienta un zvērināta advokāta vienošanās. Šā iemesla dēļ faktiskās izmaksas par saņemto advokāta palīdzību var būt lielākas par prasījuma summu. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nodrošina līdzsvaru starp abu pušu interesēm. 18.2.3. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma nenozīmējot tikai atlīdzināmo izdevumu apmēra palielinājumu, jo vienlaikus ar apstrīdētās normas pieņemšanu Civilprocesa likuma 44. pants esot papildināts ar ceturto un piekto daļu. Šā panta ceturtā daļa ierobežojot atlīdzināmo izdevumu apmēru gadījumos, kad lieta izskatīta tikai pirmās instances tiesā. Savukārt Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa piešķirot tiesai tiesības, ievērojot taisnīguma un samērīguma principu, kā arī ņemot vērā objektīvos ar lietas izskatīšanu saistītos apstākļus, noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru. Tādējādi Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa nodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, jo ļaujot samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru un noteikt to atbilstoši iepriekšējam regulējumam - piecu procentu apmērā no prasījuma summas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 87. lpp.). Tieslietu ministrs, pēc kura priekšlikuma izdarīti grozījumi Civilprocesa likuma 44. pantā, Saeimas Juridiskajai komisijai adresētajā 2012. gada 5. jūlija vēstulē Nr. 1-11/2533 "Par priekšlikumiem "Grozījumi Civilprocesa likumā" (reģ. Nr. 66/Lp11) pirms trešā lasījuma" norāda, ka "tiesa varēs noteikt arī mazāku ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu atlīdzināšanas apmēru. Šāds regulējums piešķirs papildu elastīgumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanā salīdzinājumā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu" (lietas materiālu 1. sēj. 121. - 122. lpp.). To, ka grozījumi Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punktā ir saistīti ar priekšlikumu, ka tiesa var noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru, apstiprina arī Saeimas Juridiskajā komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas Saeimas sēdē otrajā un trešajā lasījumā notikušās diskusijas. Saeimas Juridiskā biroja juridiskā padomniece Daina Ose uzsvēra, ka "tiesa izvērtēs atlīdzināmo izdevumu apmēru". Līdz ar to atlīdzināmo izdevumu apmērs var būt nosacīts jebkurā procesā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 25. aprīļa sēdes protokolu Nr. 67 lietas materiālu 1. sēj. 92. - 95. lpp.). Tas apliecina, ka likumdevējs, pieņemot civilprocesuālo normu grozījumus, kuriem ir tūlītējs spēks, ir paredzējis mehānismu, kas ļauj nodrošināt saudzējošu pāreju uz jauno procesuālo regulējumu. Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa rada elastīgu regulējumu atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai. Tādējādi, pieļaujot to, ka tiesai ir tiesības izvērtēt un samazināt atlīdzināmo izdevumu apmēru, personu tiesiskā paļāvība ir ņemta vērā. To, ka Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa ir saudzējoša pāreja uz jauno procesuālo regulējumu, apliecina arī Tiesu informācijas sistēmā atrodamo tiesu nolēmumu argumentācija. Tiesas atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta piektajai daļai ir samazinājušas atlīdzināmo izdevumu apmēru, citastarp arī līdz pieciem procentiem no prasījuma summas. Nosakot šādu atlīdzināmo izdevumu apmēru, tās ievērojušas taisnīguma un samērīguma principus, kā arī ņēmušas vērā apstākli, ka laikā, kad attiecīgā prasība tika izskatīta pirmās un daļēji arī apelācijas instances tiesā, bija spēkā Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkts iepriekšējā redakcijā, kas maksimālo atlīdzināmo izdevumu apmēru aprobežoja ar pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas (sk., piemēram, Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. C13054612 un Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013. gada 11. februāra spriedumu lietā Nr. C25047312). 18.2.4. Civilprocesa likums noteic kārtību, kādā tiesa pēc puses lūguma var atlikt sprieduma izpildi vai sadalīt to termiņos. Tas attiecas arī uz sprieduma izpildes atlikšanu vai sadalīšanu termiņos daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu. Civilprocesa likuma 206. panta pirmā daļa paredz, ka tiesa, kas taisījusi spriedumu lietā, ir tiesīga pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli, bērnu tiesības vai citus apstākļus, pieņemt lēmumu par sprieduma izpildīšanas atlikšanu vai sadalīšanu termiņos, kā arī par sprieduma veida un kārtības grozīšanu. Arī apelācijas instances tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 438. panta pirmās daļas pirmo teikumu ir tiesības pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli vai citus svarīgus apstākļus, atlikt sprieduma izpildi vai sadalīt to termiņos, kā arī grozīt tā izpildes veidu un kārtību. Tātad puse, no kuras piedzīti atlīdzināmie izdevumi, var lūgt tiesu pieņemt lēmumu par sprieduma izpildes atlikšanu, sadalīšanu termiņos, izpildes veida un kārtības grozīšanu. Kopsakarā ar iepriekš norādītajām tiesas tiesībām izvērtēt piedzenamo atlīdzināmo izdevumu apmēru šis procesuālais regulējums rada papildu elastīgumu, ļaujot mazināt nelabvēlīgās tiesiskās sekas, ko personai rada apstrīdētās normas pieņemšana un atlīdzināmo izdevumu apmēra palielinājums. No lietas materiāliem izriet, ka arī izskatāmajā lietā, ņemot vērā piespriestās summas apmēru, tiesa ir apmierinājusi Pieteikuma iesniedzēja lūgumu un noteikusi termiņus, kādos Pieteikuma iesniedzējam jāatlīdzina otrai pusei atlīdzināmie izdevumi. Proti, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2014. gada 3. februāra lēmumā lietā Nr. C30511312 noteica, ka atlīdzināmie izdevumi 2000 latu apmērā nav maksājami uzreiz, bet sadalāmi termiņos un samaksājami divu gadu laikā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 70. - 71. lpp.). 18.3. Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu radītās personām nelabvēlīgās tiesiskās sekas ir mazākas nekā sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas pieņemšanas un tā samērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzēja tiesības. Pieteikuma iesniedzējam pieeja tiesai nav liegta pēc būtības. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu tiesisko paļāvību, pieļaujot, ka tiesa, ievērojot taisnīguma un samērīguma principus, var izvērtēt piedzenamo atlīdzināmo izdevumu apmēru, kā arī pēc puses lūguma var atlikt sprieduma izpildi šajā daļā vai sadalīt to termiņos. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis samērīguma principu un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam. 19. Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Lai gan Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā. 19.1. Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu un 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 15. punktu). Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 12. punktu). 19.2. Satversmes tiesa jau iepriekš norādīja, ka pirms tiesiskā regulējuma izmaiņām Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkts paredzēja, ka izdevumi advokāta palīdzības samaksai atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par pieciem procentiem no prasījumu apmierinātās daļas. Savukārt pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās maksimālais atlīdzināmo izdevumu apmērs tika palielināts līdz 2000 latiem. Ievērojot to, ka apstrīdētajai normai ir tūlītējs spēks, tā var tikt piemērota arī to atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai, kuri faktiski radās līdz 2013. gada 1. janvārim. Tādējādi tiesiskā regulējuma izmaiņas rada divas personu grupas, kurām ir pienākums atlīdzināt izdevumus advokāta palīdzības samaksai un attieksme pret kurām atlīdzināmo izdevumu apmēra ziņā ir atšķirīga. Proti, vienu grupu veido personas, kurām atlīdzināmo izdevumu apmērs noteikts saskaņā ar apstrīdēto normu, savukārt otru grupu veido personas, kurām atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai piemērota procesuālo tiesību norma, kas bija spēkā iepriekš. Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr izveidojas tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros personu tiesības ir reglamentētas atšķirīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, vēl nav vienlīdzības principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 9. punktu). Tādēļ tas, vai konkrētajā gadījumā šāda atšķirīga attieksme pret personu grupām ir attaisnojama, jāvērtē, pārbaudot, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu. Tas, ka likumdevējs, grozot procesuālo regulējumu un palielinot atlīdzināmo izdevumu apmēru, ir ievērojis saprātīgu līdzsvaru starp personu tiesisko paļāvību un tiesiskā regulējuma grozījumu nepieciešamību, jau ir secināts, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam. Līdz ar apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu. 20. Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd pienākumu atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, taču uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmērs ierobežojot viņa tiesības uz īpašumu. Proti, Pieteikuma iesniedzējs esot rēķinājies ar to, ka gadījumā, ja viņa prasība tiks noraidīta, atlīdzināmo izdevumu apmērs nepārsniegs piecus procentus no prasījumu summas. Tomēr tiesvedības laikā notikušo procesuālā regulējuma izmaiņu dēļ atlīdzināmo izdevumu apmērs pieaudzis. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma iesniedzēja mantiskās intereses, kuras aizsargā Satversmes 105. pants (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13. - 14. lpp.). Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105. panta aspektā, jo par īpašumu neesot uzskatāmi tādi izdevumi, kas personai var rasties, savas aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses aizsargājot tiesā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. - 80. lpp. un 2. sēj. 48. lpp.). Līdz ar to visupirms ir nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma vērtējama Satversmes 105. panta tvērumā. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma saturā ietilpst arī dažādi prasījumi, kuru izpildi persona var pieprasīt, pastāvot skaidram tiesiskajam pamatam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu). Tomēr pienākums atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus advokāta palīdzības samaksai, vērtējams Satversmes 92. panta tvērumā kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 9. punktu un 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19. punktu). Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). No ECT judikatūras izriet, ka dažādu tiesāšanās izdevumu noteikšana ir uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanu (sk., piemēram, ECT 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91, 62. un 63. punktu un 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v. Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60. punktu). Tādējādi arī ECT jautājumu par tiesāšanās izdevumu samērīgumu vērtē Konvencijas 6. panta - par tiesībām uz taisnīgu tiesu - tvērumā. Satversmes tiesa norāda, ka atbilstoši Civilprocesa likumā nostiprinātajam dispozitivitātes principam ikviena persona var brīvi rīkoties ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.3.1. punktu). Tas nozīmē, ka ikviena persona pati izvēlas, vai vērsties tiesā savu aizskarto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai. Tātad jebkurus tiesvedības izdevumus visupirms rada pati persona ar savu brīvo gribu, nevis valsts noteikts pienākums uzsākt tiesvedību. Tādējādi apstrīdētā norma neskar Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu. Līdz ar to apstrīdētā norma neierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu (2012. gada 29. novembra likuma redakcijā) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 92. pantam. 2. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunkta (2012. gada 29. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš