6. Article — , pieļauj tikai tādu likumdevēja iejaukšanos tiesas

spriešanas procesā, kurai pamatā ir acīmredzama un fundamentāla sabiedrības vajadzība. ECT ir prasījusi, lai minētā sabiedrības vajadzība tiktu pamatota, un to kā reāli pastāvošu atzinusi tikai dažās lietās (sk. National & Provincial Building Society, Leeds Permanent Building Society and Yorkshire Building Society v. the United Kingdom, 23 October 1997, Reports 1997-VII; Zielinski and Pradal and Gonzalez and Others v. France [GC], nos. 24846/94 and 34165/96 to 34173/96, § 57, ECHR 1999-VI). Līdz ar to no Satversmes 1. panta un 92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja pienākums arī procesuālo tiesību normu pieņemšanas gadījumā izvērtēt to ietekmi uz jau iesāktajām tiesiskajām attiecībām un veidot atbilstošu risinājumu, kas ir pamatots ar būtiskām sabiedrības vajadzībām. 5. Sprieduma 18. punktā, vērtējot personas tiesību ierobežojumu un sabiedrības ieguvumu jeb apsverot samērīgumu Satversmes 1. panta kontekstā, nav ņemts vērā Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātais kritērijs, ka tikai sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma tūlītējai novēršanai būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 19. punktu). Šis kritērijs ir izmantots pat "krīzes laika" spriedumos, vērtējot personas tiesību ierobežojuma samērīgumu ar sabiedrībai nozīmīgām interesēm straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesa ir skaidri noteikusi, kas uzskatāms par sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskārumu, un kā tas būtu samērojams ar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti. Šo samērīguma svēršanas kritēriju raksturo arī cita atziņa: "Sabiedrībai nozīmīgu interešu pārkāpuma novēršanai būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes principu" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 2. punktu). Ne no lietas materiāliem, ne Sprieduma teksta neizriet, ka apstrīdētās normas tūlītējais spēks bez pārejas noteikumiem būtu pamatots ar sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskārumu vai pārkāpuma tūlītēju novēršanu. Mēs nepiekrītam, ka konkrētajā gadījumā tik krasa iejaukšanās tiesiskajās attiecībās ir attaisnojama. 6. No Sprieduma saprotams, ka likumdevējs par pārejas mehānismu uzskata Civilprocesa likuma 44. panta 4. un 5. daļu. Pēc mūsu ieskata, šīs normas adresāts un piemērotājs Civilprocesa likuma 44. panta ceturto un piekto daļu to redakcijas un novietojuma dēļ nevar uztvert kā pārejas noteikumus. Likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību pārejas noteikumu formulēšanā, taču atbilstoši ilgstoši lietotajai juridiskajai tehnikai noteikumi, kas piemērojami periodā līdz pilnīgai pārejai uz jauno regulējumu, tiek nošķirti no tiesību normām, kurām ir cits nolūks, un koncentrēti šim mērķim īpaši paredzētajā normatīvā akta iedalījuma vienībā - pārejas noteikumos. Arī 2012. gada 29. novembra likums "Grozījumi Civilprocesa likumā" paredzēja Civilprocesa likuma papildināšanu ar jauniem pārejas noteikumiem, taču neviens no tiem neattiecās uz apstrīdēto normu. Likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties arī citādu, nevis parasto juridisko tehniku, taču tad nepieciešams, lai normas adresātam un piemērotājam būtu saprotams, ka šāda risinājuma mērķis ir saudzējoša pāreja. Šajā gadījumā Civilprocesa likuma 44. panta ceturtā un piektā daļa nedod skaidru un nepārprotamu norādi uz to, ka tā ir iecerēta kā pārejas noteikumi vai citāda saudzējoša pāreja. Norādīto argumentu dēļ mēs uzskatām, ka apstrīdētā norma, kas pieņemta bez šajā situācijā nepieciešamās saudzējošās pārejas, neatbilst Satversmes 1. pantam un līdz ar to arī 92. pantam, jo nepamatoti aizskar personas paļāvību uz tiesisko stabilitāti. Gunārs Kusiņš Sanita Osipova Ineta Ziemele Rīgā 2015.gada 13.maijā