11. Article

Pieaicinātā persona - Banku augstskolas asociētais profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Lietā esot strīds nevis par to, vai ir aizskartas Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesības, bet gan par to, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Valstij esot tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu, un šāds pienākums pats par sevi neaizskarot personas pamattiesības. Tomēr, arī atzīstot valsts plašo rīcības brīvību nodokļu jomā, esot skaidrs, ka nodoklis nedrīkst būt pārmērīgs tiktāl, ka varētu apdraudēt nodokļa maksātāja finansiālo stabilitāti. Latvijā ieviestā paaugstinātā elektroenerģijas iepirkuma tarifa sistēma paredzot noteiktu samaksu par katru kopējās lietošanas elektriskajā tīklā ievadīto elektrības vienību, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai augsti efektīvā koģenerācijā. Atbalsta mehānismu pamatā veidojot Ekonomikas ministrijas administratīvi piešķirtas tiesības atbalstāmajiem ražotājiem to saražoto elektroenerģiju pārdot obligātā iepirkuma ietvaros par tarifu, kas pārsniedz elektroenerģijas tirgus cenu. Elektroenerģijas obligātais iepirkums esot atzīstams par investīciju piesaistes mehānismu, kas garantē ilgstošus un prognozējamus ienākumus pēc ievērojamu finanšu līdzekļu ieguldīšanas ražošanas uzsākšanai. Valsts ar tiesisko regulējumu esot stimulējusi Pieteikumu iesniedzējus ieguldīt ievērojamus līdzekļus elektrostaciju būvniecībā. To ņemot vērā arī kredītiestādes, kuras izsniedz kredītus staciju būvniecībai, rēķinādamās ar ražotāju spēju ilgtermiņā atmaksāt šos kredītus. Ja apstākļi būtu citādi, Pieteikumu iesniedzēji nebūtu ieguldījuši līdzekļus elektrostaciju celtniecībā un izveidē, jo bez valsts garantēta atbalsta tās nebūtu rentablas. Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums neesot samērīgs, jo SEN piemērošana ietekmējot elektroenerģijas ražotāju maksātspēju. Pieteikumu iesniedzēju sagatavotie finanšu pārskati pierādot, ka SEN piemērošanas rezultātā elektroenerģijas ražošanas izmaksas pārsniedz tās pārdošanas rezultātā gūtos ieņēmumus. Tādējādi nākotnē šī komercdarbība radīšot zaudējumus, elektroenerģijas ražotāji nespēšot kārtot savas finanšu saistības pret aizdevējiem un piegādātājiem un to turpmākā komercdarbība būšot apdraudēta. SEN likuma projekta anotācijā ietvertais norādījums "paredzams, ka nodoklis tiks ieviests uz laiku līdz 2017. gada beigām, paredzot tā samazinājumu vai izbeigšanu, ja tiek faktiski panākts obligātā iepirkuma komponentes ietvaros izmaksājamo subsīdiju apjoma samazinājums" norādot uz patieso likumdevēja mērķi. Tas esot nevis ieturēt nodokli, lai nodrošinātu valstij ienākumus, bet gan samazināt komersantiem obligātā iepirkuma ietvaros izmaksājamo samaksu par iepirkto elektroenerģiju. SEN likums apdraudot daudzu subsidētās elektroenerģijas ražotāju maksātspēju, un šāds īpašuma tiesību ierobežojums neesot samērīgs. Tiesas sēdē Jānis Grasis vērsa uzmanību uz SEN ieturēšanas sekām, norādot, ka elektroenerģijas ražotāji negūstot pietiekami lielus ieņēmumus, lai segtu elektroenerģijas ražošanas izmaksas. Pilnīgi cita situācija veidotos, ja SEN tiktu piemērots elektroenerģijas ražotāja peļņai, t.i., tikai tai ieņēmumu daļai, kura pārsniedz elektroenerģijas ražošanas izmaksas. Tomēr šādu sistēmu Valsts ieņēmumu dienestam būtu grūtāk administrēt. Ja valsts uzskata, ka subsidētās elektroenerģijas ražotāji saņem pārmērīgi lielu valsts atbalstu, tad vajagot piemērot tādu nodokli, kas neietekmētu elektroenerģijas ražotāju maksātspēju.