12. Article

Pieaicinātā persona - bijušais Eiropas Komisijas speciālais padomnieks enerģētikas jautājumos Juris Ozoliņš - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmei. J. Ozoliņš norāda, ka Latvijā vispār neesot pieejami vietējie fosilās enerģijas resursi un vietējā enerģijas ražošana varot tikt balstīta tikai uz atjaunojamo enerģiju. Tas nozīmējot, ka energoapgādes drošība un ekonomikas saslēgšana ar resursa ieguvi un pārveidošanu ir tieši saistīta ar atjaunojamiem resursiem. Vēja, saules enerģijas un hidroenerģijas gadījumā resursa izmaksa esot nulle, bet arī biomasas enerģijas izmaksas esot vismaz divreiz mazākas nekā dabasgāzes izmaksas. No atjaunojamiem resursiem iegūtās elektrības izmaksas esot augstas, jo saistītas ar ražošanas iekārtu izmaksām un relatīvi lielajām sākuma investīcijām - teritorijas izveidošanā, jaunu elektrotīklu izbūvē, turklāt attiecīgās elektrostacijas nespējot dot tikpat lielu efektu kā lielās fosilās enerģijas elektrostacijas. OIK pēc būtības esot vienīgi grāmatvedības lielums, kas kalpojot atskaitei par galapatērētāja izlietotajai elektroenerģijai uzlikto papildu maksu. Neatkarīgi no SEN ieviešanas, gala patērētāji turpinot maksāt visas OIK komponentes. Kaut arī valsts izdalot budžeta dotācijas publiskajam tirgotājam, lai kompensētu tālāku OIK pieaugumu, tomēr tam neesot tieša sakara ar izskatāmo lietu. Latvija esot viena no tām valstīm, kurām atjaunojamo un vietējo resursu izmantošana enerģijas bilancē ir svarīga no apgādes drošības un nodarbinātības, nevis vides aizsardzības un klimata pārmaiņu viedokļa. Cīņa ar grāmatvedības lielumu OIK nepalīdzot atrisināt svarīgākos enerģētikas sektora jautājumus, kas attiecoties uz apgādes drošību, infrastruktūras attīstību un tehnoloģiju pārnesi. SEN likuma sagatavošanas process nekādā ziņā neesot atzīstams par atklātības un godīgas informācijas paraugu. Pieteikumu iesniedzējiem piemērotais SEN esot mazinājis to ieņēmumus, tātad tas apdraudot kredītu apkalpošanu un neveicinot kvalitatīvu ražotņu ekspluatāciju. Ilgākā laika posmā tas skaršot arī izejvielu piegādātāju darbību. Tomēr par to esot grūti spriest no Pieteikumu iesniedzēju pievienotajām finanšu atskaitēm un vēl jo mazāk no Saeimas iesniegtajiem materiāliem, kuru informatīvā vērtība esot ļoti zema. SEN likvidācija neatstātu būtisku iespaidu uz Latvijas valsts budžetu un ekonomiku, bet ļautu, sākot no "baltas lapas", daudz labākā investīciju klimatā un attiecību gaisotnē sakārtot likumdošanas aktus atbilstoši drošības interesēm. Tiesas sēdē Juris Ozoliņš norādīja, ka Latvijā neviena elektrostacija nav uzcelta bez valsts atbalsta. Šādā kontekstā savāda liekoties likumdevēja rīcība - no vienas puses, elektroenerģijas ražošanas subsidēšana, bet, no otras puses, šo pašu personu, t.i., ražotāju aplikšana ar nodokli fiskālu mērķu labad. Likumdevējs zināmā mērā esot atkāpies no saviem solījumiem, un tas apdraudot investīciju vidi. Privātā kapitāla piesaiste esot būtiska enerģētikas nozares attīstībai, tādēļ ar SEN iekasētie līdzekļi neesot tā vērti, lai ar šo nodokli sabojātu investīciju klimatu valstī. Secinājumu daļa