14. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes tiesa ar nodokļa maksāšanas pienākumu saistītas tiesību normas parasti vērtē kā īpašuma tiesību ierobežojumu, nevis īpašuma piespiedu atsavināšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 15. punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka nodokļa maksāšanas pienākums nav īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Tādēļ izskatāmās lietas ietvaros vērtējams īpašuma tiesību ierobežojuma tiesiskums Satversmes 105. panta pirmo trīs teikumu izpratnē. 14.1. Satversmes 105. pants paredz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, kā arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Pieteikumu iesniedzēji ir komersanti, kas nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām Ekonomikas ministrija tiem piešķīrusi tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Izmantojot Ekonomikas ministrijas piešķirtās tiesības, Pieteikumu iesniedzēji noslēguši līgumus ar AS "Enerģijas publiskais tirgotājs", kas administrē elektroenerģijas obligāto iepirkumu un nodrošina subsīdiju izmaksu ražotājiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Ekonomikas ministrijas izdotie administratīvie akti un ar AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" noslēgtie līgumi piešķir Pieteikumu iesniedzējiem tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par paaugstinātu cenu vai arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Šādām līgumiskām tiesībām piemīt ekonomiska vērtība, un Pieteikumu iesniedzējiem ir prasījuma tiesības uz to realizāciju. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt līgumā paredzētos maksājumus ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē. 14.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās noteiktības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Savukārt tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās noteiktības princips pēc būtības tiek aptverts ar tiesiskās paļāvības principu tā plašākā izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Tādēļ izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs pamattiesību ierobežojuma atbilstību tiesiskās paļāvības principam tā plašākajā izpratnē. Attiecībā uz iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu Pieteikumu iesniedzēji savos rakstveida apsvērumos un to pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka, pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas izdotajiem administratīvajiem aktiem un ar AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" noslēgtajiem līgumiem, Pieteikumu iesniedzējiem bija izveidojusies aizsargājama tiesiskā paļāvība, ka tie saņems noteikta apmēra naudas līdzekļus no obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas vai no garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu. Tiesības, kas ir iepriekš iegūtas, esot īpašums Satversmes 105. panta izpratnē. Savukārt SEN piemērošana esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo tā samazinot iegūto tiesību ekonomisko vērtību un iespēju gūt saprātīgu peļņu. Attiecīgi Pieteikumu iesniedzēji no Satversmes 1. panta izrietošo samērīguma principu un tiesiskās paļāvības principu saista ar Satversmes 105. pantā aizsargātajām tiesībām (sk., piemēram, tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 23. sēj. 116. lpp. un 24. sēj. 38. un 56. lpp.). Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem varētu būt radusies tiesiskā paļāvība uz šā sprieduma 14.1. punktā norādītajām līgumu tiesībām ar ekonomisku vērtību, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats, un šī Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā paļāvība varētu izrietēt no tiesību normās un noslēgtajos līgumos ietvertajām īpašuma tiesībām, proti, tiesībām saņemt apsolīto mantisko labumu. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Turklāt tiesiskās paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Ja tiek apstrīdēta nodokļu jomā izdota regulējuma atbilstība gan Satversmes 105. pantam, gan arī tiesiskās paļāvības principam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 4. punktu). Šāda metodoloģija izmantojama arī izskatāmajā lietā. Līdz ar to šajā lietā apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu. 14.3. Tiesības uz īpašumu demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 7.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 15. punktu). Apstrīdētās normas kopš 2014. gada 1. janvāra tiek piemērotas Pieteikumu iesniedzējiem un pārējiem subsidētās elektroenerģijas ražotājiem un nosaka to pienākumu maksāt SEN. Ienākumi, kas gūti no obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas un garantētās maksas par koģenerācijas stacijā vai elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu, ir nodokļa objekti SEN likuma 3. panta izpratnē. Nodokļa piemērošanas rezultātā samazinās Pieteikumu iesniedzēju gūtie ienākumi, tādēļ SEN piemērošana vērtējama kā īpašuma tiesību ierobežojums. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības.