19. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tā nevar pārbaudīt, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir ekonomiski pamatoti. Tomēr nodokļu regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Tādēļ, lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai nodokļa maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa aprēķina princips nav noteikti patvaļīgi un vai nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa maksājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 24.1. punktu). 19.1. Gan Saeima, gan Pieteikumu iesniedzēji SEN piemērošanu analizē kopsakarā ar elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanai paredzēto valsts budžeta dotāciju un citiem elektroenerģijas galalietotāju atbalsta pasākumiem. Tādējādi lietas dalībnieki SEN nodrošinātos ienākumus valsts budžetā saista ar šo līdzekļu izlietojumu konkrētu mērķu sasniegšanai. Līdzīgus apsvērumus paudušas arī lietā pieaicinātās personas. Piemēram, Ekonomikas ministrijas un Regulatora pārstāvji tiesas sēdē raksturoja valsts budžetā paredzētās dotācijas ietekmi uz elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanu (sk., piemēram, lietas materiālu 24. sēj. 93. lpp. un 25. sēj. 31. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības, ciktāl Satversme un valsts starptautiskās saistības neparedz citādi, lemt par valstij un sabiedrībai prioritāru izdevumu noteikšanu un ar nodokļu maksājumiem iegūtos līdzekļus novirzīt šiem izdevumiem. No Satversmes neizriet likumdevēja pienākums ar konkrēta nodokļa ieņēmumiem segt izdevumus tikai noteiktās jomās (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 13. punktu). Tādējādi likumdevējam nav pienākuma atsevišķu nodokļu ieņēmumus novirzīt konkrētu mērķu sasniegšanai. Arī pieaicinātā persona Kārlis Ketners tiesas sēdē norādīja, ka SEN piemērošanas mērķis esot saistāms galvenokārt tieši ar šā nodokļa fiskālo funkciju. Visi nodokļu ieņēmumi tiek ieskaitīti valsts budžetā, un speciāli budžeta fondi netiek veidoti (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 25. sēj. 61. lpp.). Vienīgais izņēmums no minētā ir sociālās apdrošināšanas budžets, jo atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta otrās daļas 2. punktam sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošana tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu. Šis ir Latvijas nodokļu sistēmā vienīgais gadījums, kad pastāv juridiska saikne starp konkrēta nodokļa ieņēmumiem un to izlietošanas mērķi. Tādējādi secināms, ka visu nodokļu ieņēmumi, ciktāl normatīvajos aktos nav paredzēts citādi, ietilpst valsts budžetā kā vienots kopums. Nedz apstrīdētās normas, nedz SEN likums neietver likumdevēja pienākumu iekasētos līdzekļus novirzīt tieši elektroenerģijas cenu samazināšanai vai citiem elektroenerģijas lietotāju atbalsta pasākumiem. Tāpēc izskatāmajā lietā netiks atsevišķi vērtēts tas, kādiem sabiedrības labklājības aizsardzības pasākumiem likumdevējs nolemj izlietot ar SEN iekasētos līdzekļus. Šā paša iemesla dēļ netiks vērtēti arī Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par budžetā paredzētās dotācijas izlietojumu. 19.2. No lietas materiālos ietvertajiem Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoliem izriet, ka Saeimā ir vērtēta SEN ietekme uz subsidētās elektroenerģijas ražotāju maksātspēju, iespējamās nodokļa likmes un iespēja piemērot atšķirīgas likmes atkarībā no elektroenerģijas ražošanas veida (sk., piemēram, lietas materiālu 20. sēj. 175. - 180. lpp.). Atbilstoši apstrīdētajām normām nodokli maksā visi subsidētās elektroenerģijas ražotāji. Savukārt nodokļa objekts ir visi maksājumi, kas ietver valsts subsīdiju, t.i., ienākumi no obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas un garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu. Tāpat apstrīdētās normas diferencē nodokļa likmi atkarībā no elektroenerģijas ražošanas veida un citiem apstākļiem, kas varētu ietekmēt ražošanas izmaksas un cenu galapatērētājiem (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 24. sēj. 77. lpp.). Saskaņā ar SEN likumā paredzēto nodokļa likmes aprēķināšanas metodiku šī likme ir procentuāla un tiek aprēķināta no subsidētās elektroenerģijas ražotājam izmaksājamās naudas summas. Nav šaubu, ka šāda aprēķināšanas kārtība ļauj precīzi noteikt nodokļa maksājuma apmēru. Arī vairākas lietā pieaicinātās personas, tostarp K. Ketners, J. Grasis un Ekonomikas ministrijas pārstāvis J. Spiridonovs, tiesas sēdē norādīja, ka likumdevēja izraudzītā nodokļa aprēķināšanas metodika ir vienkāršākais risinājums no nodokļa administrēšanas viedokļa (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 24. sēj. 106. lpp. un 25. sēj. 66. - 67. un 126. lpp.). Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka nodokļa maksātājs, objekts vai aprēķina princips būtu izraudzīts patvaļīgi. Atbilstoši SEN likuma 9. pantam nodoklis tiek iemaksāts valsts budžetā. Valsts budžetā iekasētie līdzekļi pēc likumdevēja ieskata var tikt novirzīti dažādiem izdevumiem budžeta apakšprogrammās, citastarp arī elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanai un citiem elektroenerģijas galalietotāju atbalsta pasākumiem. Ekonomikas ministrija norāda, ka 2014. gadā ar SEN valsts budžetā iekasēti 30 429 768,35 eiro (sk. lietas materiālu 23. sēj. 1. - 21. lpp.). Tāpēc nav šaubu, ka SEN piemērošana subsidētās elektroenerģijas ražotājiem nodrošina ieņēmumus valsts budžetā, kuri var tikt izlietoti sabiedrības labklājības aizsardzībai. Tātad konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir pamatoti ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.