2. Article

Pieteikumu iesniedzēji: 1) SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "BIO Auri", SIA "Daile Agro", SIA "BIOPAB" un SIA "Agro Iecava" (pieteikums Nr. 44/2014); 2) SIA "Arsenal Energy", SIA "EcoZeta", SIA "ENERCOM PLUS", SIA "Ošmaļi Energy", SIA "Piejūra Energy", SIA "Winergy", SIA "Zemgales enerģijas parks" un SIA "Zemgaļi JR" (pieteikums Nr. 70/2014); 3) SIA "KEGO", AS "Residence Energy", SIA "SGC" un SIA "Uni-enerkom" (pieteikums Nr. 75/2014); 4) SIA "AGRO 3", SIA "Agro Lestene", SIA "Bērzi Bio", SIA "BIODEGVIELA", SIA "BIOPLUS", SIA "BIO ZIEDI", SIA "EKORIMA", SIA "International Investments", Limbažu rajona Zaigas Treimanes zemnieka saimniecība "JAUNDZELVES", Vintera Jelgavas rajona zemnieku saimniecība "LĪGO", SIA "RIGENS", SIA "RZS ENERGO", SIA "Sidgunda Bio", SIA "LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES MĀCĪBU UN PĒTĪJUMU SAIMNIECĪBA "VECAUCE"", SIA "Zaļās Zemes Enerģija" un SIA "ZEMTURI ZS" (pieteikums Nr. 79/2014); 5) SIA "Lielmežotne" un SIA "STRELĒCIJA" (pieteikums Nr. 88/2014); 6) SIA "LENKAS ENERGO", SIA "ETB", SIA "Rietumu elektriskie tīkli", SIA "W.e.s.1", SIA "W.e.s.2", SIA "W.e.s.3", SIA "W.e.s.4", SIA "W.e.s.5", SIA "W.e.s.6", SIA "W.e.s.7", SIA "W.e.s.8", SIA "W.e.s.9", SIA "W.e.s.10", SIA "W.e.s.11", SIA "W.e.s.12", SIA "W.e.s.13", SIA "W.e.s.15", SIA "W.e.s.16", SIA "W.e.s.17" un SIA "W.e.s.18" (pieteikums Nr. 89/2014); 7) SIA "NERETAS DZIRNAVAS" (pieteikums Nr. 95/2014); 8) SIA "UniEnergy" (pieteikums Nr. 98/2014); 9) AS "OLENERGO" (pieteikums Nr. 100/2014); 10) SIA "Olainfarm enerģija" (pieteikums Nr. 106/2014); 11) SIA "BK Enerģija" un SIA "Energy & Communication" (pieteikums Nr. 107/2014); 12) SIA "Elektro bizness" (pieteikums Nr. 108/2014); 13) SIA "Sal-Energo" (pieteikums Nr. 109/2014); 14) SIA "Dienvidlatgales Īpašumi", SIA "RB Vidzeme", SIA "B-Energo", SIA "BIOSIL" un SIA "LATNEFTEGAZ" (pieteikums Nr. 110/2014); 15) AS "Sātiņi Energo LM", SIA "Brocēnu Enerģija", SIA "Preiļu siltums" un SIA "SM Energo" (pieteikums Nr. 111/2014); 16) SIA "BALTENEKO" (pieteikums Nr. 117/2014); 17) SIA "SSR" un SIA "TEK 1" (pieteikums Nr. 118/2014); 18) SIA "Priekules BioEnerģija" (pieteikums Nr. 119/2014); 19) SIA "JUGLAS JAUDA" (pieteikums Nr. 120/2014); 20) SIA "VANGAŽU SILDSPĒKS" (pieteikums Nr. 121/2014); 21) Liepājas speciālās ekonomiskās zonas SIA "HIDROLATS" (pieteikums Nr. 122/2014); 22) SIA "Saldus siltums" (pieteikums Nr. 123/2014); 23) SIA "GTG 1" (pieteikums Nr. 124/2014); 24) SIA "BIO FUTURE" un SIA "GAS STREAM" (pieteikums Nr. 125/2014); 25) AS "Graanul Invest", SIA "Graanul Invest", SIA "Incukalns Energy" un SIA "Graanul Pellets Energy" (pieteikums Nr. 126/2014); 26) SIA "ĒRBERĢES HES", SIA "IU CEĻŠ" un SIA "KRĪGAĻU DZIRNAVAS" (pieteikums Nr. 127/2014) lūdz Satversmes tiesu atzīt SEN likuma 3. panta 1. un 2. punktu, 4. panta 1. punktu un 5. pantu (turpmāk visi kopā - apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 105. pantam. 2.1. Izskatāmajā lietā ir apvienoti 26 pieteikumi, kuros ietvertie prasījumi un juridiskais pamatojums zināmā mērā atšķiras, piemēram, tie ir attiecināti uz SEN likuma 3. un 4. panta, 3. un 5. panta vai 3., 4. un 5. panta atbilstību Satversmes normām. Tomēr pieteikumos ietvertie prasījumi un juridiskais pamatojums pēc būtības ir līdzīgi un galvenokārt balstās uz vieniem un tiem pašiem apsvērumiem. Tādēļ konstatējošajā daļā visu Pieteikumu iesniedzēju norādītie apsvērumi tiks atspoguļoti kā vienota argumentācija, nevis aprakstīti atsevišķi kā katra Pieteikuma iesniedzēja apsvērumi. 2.2. Pieteikumu iesniedzēji esot komersanti, kuru darbība vērsta uz elektroenerģijas ražošanu. Lielākā daļa Pieteikumu iesniedzēju esot saņēmuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Savukārt SIA "JUGLAS JAUDA" saņemot garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Elektroenerģijas obligātais iepirkums nozīmē to, ka ražotājam piešķirta garantēta iespēja noteiktu periodu pārdot noteiktā apjomā saražotu elektroenerģiju par cenu, kas pārsniedz elektroenerģijas vidējo tirgus cenu. Šīs izmaksas sedzot visi elektroenerģijas galalietotāji, maksājot elektrības rēķinos ietverto obligātā iepirkuma komponenti (turpmāk - OIK) proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam. Starpība starp obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas cenu un tirgus cenu esot noteikta ar mērķi kompensēt ražotājam paaugstinātās elektroenerģijas ražošanas izmaksas un nodrošināt samērīgu peļņu. Obligātajam iepirkumam esot raksturīgs stimulējošs efekts, proti, obligātais iepirkums ietekmējot investora uzvedību ar mērķi, lai tas ieguldītu investīcijas, ko neieguldītu tādā gadījumā, ja nebūtu elektroenerģijas obligātā iepirkuma. Savukārt garantētā maksa nozīmē to, ka ražotājam ir piešķirtas tiesības saņemt fiksētu naudas summu ilgstošā periodā par koģenerācijas stacijā uzstādīto elektrisko jaudu, ja tā pārsniedz normatīvajos aktos noteiktu lielumu. Garantētā maksa līdzīgi kā elektroenerģijas obligātais iepirkums nodrošinot ražotājam prognozējamus ienākumus ilgstošā periodā. Investīciju izmaksu segšana un samērīgas peļņas nodrošināšana esot abu atbalsta mehānismu kopīgais uzdevums. 2.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Satversmes 1. pants ietver tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principus. Tiesiskās noteiktības princips uzliekot valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti. Savukārt tiesiskās paļāvības princips uzliekot valsts iestādēm pienākumu savā darbībā rīkoties konsekventi attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un ievērot tiesisko paļāvību, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij esot jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Elektroenerģijas obligātais iepirkums radot īpašu tiesiskās paļāvības pamatu, kas funkcionējot kā investīciju piesaistes līdzeklis un projektu realizācijas veicinātājs. Pieteikumu iesniedzēji, veicot investīcijas elektrostaciju būvniecībā vai atjaunošanā, esot paļāvušies uz tiesiskā regulējuma stabilitāti un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Pieteikumu iesniedzēji varējuši prognozēt savus ienākumus ilgtermiņā, un, tieši pamatojoties uz šīm prognozēm, tie pieņēmuši lēmumu piesaistīt naudas līdzekļus, lai tos ieguldītu elektrostaciju būvniecībā un elektroenerģijas ražošanā. Ekonomikas ministrija esot piešķīrusi Pieteikumu iesniedzējiem tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji veikuši savu elektrostaciju būvniecībai un elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros nepieciešamās sagatavošanās darbības, neviens normatīvais akts vai politikas plānošanas dokuments neparedzējis nodokļa piemērošanu ienākumiem, kas gūti no obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas. Tādēļ Pieteikumu iesniedzējiem esot bijušas tiesības paļauties uz to, ka obligātajam iepirkumam netiks piemēroti būtiski ierobežojumi, tostarp netiks piemērots jauns nodoklis. Laikā, kad Pieteikumu iesniedzēji pieņēmuši lēmumu attīstīt enerģijas ražošanas projektus, Latvijas valsts neesot ierobežojusi šīs nozares attīstību un neesot brīdinājusi par iespējamo valsts atbalsta pārskatīšanu vēlākā posmā. Tādējādi valsts vairākus gadus ilgstoši un mērķtiecīgi veicinājusi atjaunojamo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā. Šīs politikas rezultātā Pieteikumu iesniedzējiem izveidojusies tiesiskā paļāvība uz attiecīgā tiesiskā regulējuma saglabāšanu. Turklāt dati esot apliecinājuši, ka Latvija nespēj nodrošināt direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (turpmāk - Direktīva 2009/28/EK) un Ministru kabineta apstiprinātajā rīcības plānā noteikto atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, tādēļ Pieteikumu iesniedzēji paļāvušies uz ierobežojošu pasākumu nepiemērošanu vismaz līdz brīdim, kad Direktīvā 2009/28/EK noteiktais īpatsvars tiks sasniegts. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā paļāvība uz regulējuma nemainību esot bijusi pamatota un saprātīga. SEN likums pieņemts 2013. gada 6. novembrī, bet pēc nepilniem diviem mēnešiem uz tā pamata uzsākta subsidētās elektroenerģijas nodokļa (turpmāk - SEN) piemērošana elektroenerģijas ražotājiem. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tik īss periods nav atzīstams par pietiekamu, lai koriģētu uzņēmējdarbības modeli un pielāgotos gaidāmajām pārmaiņām. Tāpat likumdevējs neesot paredzējis nekādu kompensācijas mehānismu, kas atlīdzinātu apstrīdēto normu radīto kaitējumu. Tātad likumdevējs neesot nodrošinājis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 2.4. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka Satversmes 105. pants aizsargājot līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un dažādas ekonomiskās intereses, kā arī dažādus prasījumus, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasījums, kuru var apmierināt. Tiesības saņemt valsts apsolīto atbalstu esot uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu, savukārt apstrīdētās normas un SEN maksāšanas pienākums esot uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežojumu. Turklāt likumdevējs neesot tiesīgs uzlikt nodokli par subsidētās elektroenerģijas ražošanu, jo tas pēc būtības ir pielīdzināms subsīdiju samazinājumam. SEN likmes esot pārmērīgi augstas un apdraudot sekmīgas uzņēmējdarbības turpināšanas iespēju. Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, taču norāda, ka Saeima, pieņemot SEN likumu steidzamības kārtībā, neesot pietiekami izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma pamatotību un neesot ņēmusi vērā nozares pārstāvju paustos iebildumus pret SEN ieviešanu. Tādējādi esot apšaubāma arī SEN likuma pieņemšanas kārtība. SEN piemērošanai un apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības un citu personu tiesību aizsardzība, kas izpaužoties kā elektroenerģijas kopējās cenas pieauguma ierobežošana un tautsaimniecības konkurētspējas sekmēšana. Tomēr šis mērķis esot noteikts, balstoties uz nepareiziem pieņēmumiem un neveicot sākotnējās ietekmes izvērtējumu. Atsevišķi Pieteikumu iesniedzēji arī norāda, ka SEN ieviešanas patiesais mērķis esot nevis ieturēt nodokli un nodrošināt ienākumus valsts budžetā, bet gan samazināt obligātā iepirkuma ietvaros izmaksājamo samaksu par elektroenerģiju, kas iepirkta no subsidētās elektroenerģijas ražotājiem. Saeimas izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lielāko daļu no OIK veidojot tieši AS "Latvenergo" piederošās lielās koģenerācijas stacijas, nevis Pieteikumu iesniedzējiem piederošās mazās koģenerācijas stacijas, kuru ietekme uz OIK esot minimāla. Tādējādi neesot pamatots likumdevēja uzskats, ka mazās elektrostacijas būtiski veicinot OIK pieaugumu. Turklāt, lai sasniegtu likumdevēja noteikto mērķi, no SEN iekasēšanas gūtie līdzekļi būtu jānovirza dotācijai publiskajam tirgotājam OIK samazināšanai. Tomēr likuma "Par valsts budžetu 2014. gadam" 57. pantā ir nostiprināts ierobežojums, kas Ekonomikas ministrijai liedz kompensēt publiskajam tirgotājam faktiskās OIK likmes un apstiprinātās nemainīgās OIK likmes starpību, kamēr nav saņemts Eiropas Komisijas apstiprinājums tam, ka SEN atbilst Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību aktiem. Šāds apstiprinājums joprojām neesot saņemts, un līdz ar to apstrīdētās normas nesasniedzot likumdevēja noteikto mērķi. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, neesot balstījusies uz racionāliem apsvērumiem, lai pamatotu, kādēļ SEN jāmaksā nevis no peļņas, bet gan no apgrozījuma, t.i., no visiem ienākumiem, kas gūti, pārdodot saražoto elektroenerģiju. SEN kopā ar pārējiem nodokļiem veidojot būtisku nodokļu slogu, kā rezultātā no atjaunojamiem energoresursiem vai koģenerācijā saražotā elektroenerģija nemaz nevarot būt lēta un tiekot veicināta elektroenerģijas un siltumenerģijas sadārdzināšanās. Sabiedrības gūtais labums neesot lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesību aizskārumu. Likumdevējs, pieņemot SEN likumu, neesot vērtējis SEN ieviešanas sekas kopsakarā ar to ietekmi uz sabiedrību, proti, koģenerācijā tiekot ražota ne tikai elektroenerģija, bet arī siltumenerģija. Koģenerācijas stacijās saražotā siltumenerģija esot relatīvi lēta, tāpēc to varot piedāvāt patērētājiem par lētāku cenu un tādējādi patērētājiem būtiski samazinoties siltumenerģijas izmaksas. Ja elektroenerģijas ražotājiem tiek uzlikts SEN, tad siltuma cena pieaugot ražošanas izmaksu pieauguma dēļ. Tādējādi ietaupījums, kas tiks iegūts no elektroenerģijas cenas pieauguma samazināšanas, būšot daudz mazāks nekā patērētāju segto siltumenerģijas izmaksu pieaugums. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji uzturēja prasījumu par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. un 105. pantam.