20. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, tostarp nosakot citu nodokļa objektu, diferencējot SEN likmes, paredzot garāku pārejas periodu, izlīdzinot atbalstu starp visiem ražotājiem vai rodot valsts budžetā citus līdzekļus elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanai, piemēram, novirzot šim nolūkam AS "Latvenergo" peļņu (sk., piemēram, tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 23. sēj. 123. - 125. lpp.). Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punktu un 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10.2. punktu). Satversmes tiesa jau secinājusi, ka SEN piemērošanas mērķis ir nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā, kuri tālāk var tikt izlietoti sabiedrības labklājības aizsardzībai. Citu nodokļa objektu izvēle, zemākas nodokļa likmes vai citāda to aprēķināšanas kārtība varētu negatīvi ietekmēt budžetā iekasējamo līdzekļu apjomu. Šie risinājumi uzskatāmi par tādiem, kas varētu liegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu). Īpaši tad, kad tiek analizēts, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāievēro izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu tiesību daba (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu politikas veidošanā, alternatīvu risinājumu izvēle ir atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos, kas nav izvērtējama ar konstitucionālās kontroles metodēm. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.