3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Atbalsta mehānisma ietvaros subsidētās elektroenerģijas ražotājiem esot bijusi iespēja ne vien pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par paaugstinātu tarifu, bet arī saņemt investīciju atbalstu no citām atbalsta programmām, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda vai Lauku atbalsta dienesta īstenotās Lauku attīstības programmas. Latvijā ieviestā paaugstinātā elektroenerģijas iepirkuma tarifa (feed-in) sistēma paredzot noteiktu samaksu par katru kopējās lietošanas elektriskajā tīklā ievadīto elektrības vienību, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai augsti efektīvā koģenerācijā. Ar SEN nekādā veidā netiekot aizskartas Pieteikumu iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Ar SEN ieviešanu Pieteikumu iesniedzējiem neesot mainīti elektroenerģijas ražošanas nosacījumi, elektroenerģijas pārdošanas apjoms un cena. Pieteikumu iesniedzēju norādēm, ka tie nav tikuši pietiekami iesaistīti SEN likuma projekta izstrādāšanā un to viedoklis nav ņemts vērā, neesot juridiskas nozīmes. Nedz Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis neparedzot, ka tiesību normu pieņemšanas obligāts priekšnoteikums būtu konsultācijas ar iespējamiem šo normu adresātiem. SEN likuma mērķis esot ierobežot elektroenerģijas kopējās cenas pieaugumu, lai tādējādi veicinātu tautsaimniecības konkurētspēju un nepalielinātu mājsaimniecību enerģētisko nabadzību, kā arī nodrošinātu valsts budžetu ar papildu ieņēmumiem, kas savukārt ļautu finansiāli nodrošināt elektroenerģijas lietotāju atbalsta pasākumu īstenošanu Tāpat SEN likuma mērķis esot veicināt konkurētspējīgu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un efektīvā koģenerācijā, motivējot visefektīvākā ražošanas veida izmantošanu un nodrošinot, ka turpmāk tirgū ienāk tikai konkurētspējīgas tehnoloģijas. Citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība esot leģitīms mērķis, kas atbilstot visas Latvijas sabiedrības interesēm un attaisnojot ierobežojuma noteikšanu. SEN esot ieviests uz laiku līdz 2017. gada beigām, paredzot tā samazināšanu vai izbeigšanu gadījumā, ja faktiski tiek panākts OIK ietvaros izmaksājamo subsīdiju apjoma samazinājums. Pieņemot SEN likumu, personas esot savlaicīgi informētas par to, kad tām radīsies pienākums maksāt SEN un kad šis pienākums tiks atcelts. Tādējādi komersanti varot plānot nākotnē veicamās investīcijas. Tiesības uz īpašumu netiekot pārkāptas, ja valsts uzliek personai publiski tiesiskus naudas maksāšanas pienākumus, kas nav šai personai pārmērīgs apgrūtinājums un būtiski neietekmē tās finansiālo stāvokli. SEN likuma projekta izstrādes un pieņemšanas gaitā esot vērtēti apsvērumi par komersantu naudas plūsmām. Salīdzinot obligātā iepirkuma ietvaros ražotājiem piemērotā atbalsta intensitāti ar citu ES dalībvalstu tarifiem, esot jāatzīst, ka Latvijā noteiktā atbalsta intensitāte ir viena no augstākajām. Ja investīciju atbalsts ir augstāks par pieļaujamo, elektroenerģijas ražotājiem neesot motivācijas samazināt citas ar enerģijas ražošanu un projekta īstenošanu saistītās izmaksas. SEN likuma projekta izstrādes procesā esot ņemti vērā pētījumā "Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai" ietvertie aprēķini, dati un secinājumi. Tādējādi esot secināms, ka komersantu rīcībā ir pietiekami daudz resursu, lai tie varētu maksāt SEN, un neesot šaubu par to maksātspēju un SEN lietderību. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Kārlis Piģēns pauda viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.