5. Article

1. 1)) Detalizēti definētas iekšējās kontroles prasības pretkorupcijas jomā pastāv attiecībā uz interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, bet attiecībā uz citām kontroles procedūrām tiek pieļauta diezgan plaša vadītāja rīcības brīvība, kur var izvēlēties, kādus kontroles pasākumus īstenot. Rezultātā ES fondu un citu ārvalstu finanšu palīdzības instrumentu pārvaldes jomā, kur ir jādarbojas pēc Eiropas Komisijas un donorvalstu32 definētajām prasībām, ir izveidota stingra integrēta kontroles sistēma, kas vienlīdz attiecas uz korupcijas un citu risku novēršanu, bet citās publiskās pārvaldes jomās pastāv jaukta sistēma – atsevišķi kontroles elementi stingri regulēti, citi diskrecionāri. Tā rezultātā korupcijas novēršanas pasākumu īstenošana valsts iestādēs nenotiek saskaņā ar vienotiem standartiem un noteikumiem; turklāt KNAB izstrādātie metodiskie līdzekļi un tajos sniegtās rekomendācijas to neobligātuma dēļ reti tiek ņemtas vērā vai iekļautas institūciju procedūru aprakstos. Līdz ar to ir jāmeklē risinājumi, lai nodrošinātu, ka obligāti veicamo kontroles pasākumu loks tiek noteikts normatīvajos aktos.
2. 2)) Lai arī lielākajai daļai institūciju ir aktualizēti pretkorupcijas pasākumu plāni, ievērojamai daļai no tām pretkorupcijas plāna tapšanas gaitā nav veikta korupcijas riskiem vispakļautāko amatu analīze, nav pārliecības, ka institūcijās izstrādātie pretkorupcijas pasākumu plāni ir reāli risku vadības instrumenti, ja paredzētie uzdevumi nav vērsti uz specifiskām amatpersonu grupām.
3. 3)) Spēja identificēt korupcijas riskus institūcijā (noteikt korupcijas riskiem labvēlīgos apstākļus, apzināt visgrūtāk konstatējamos korupcijas riskus un noteikt korupcijas riskam visvairāk pakļautās funkcijas) norāda uz atbildīgo amatpersonu profesionalitāti un iedziļināšanos problēmās. Diemžēl daļa institūciju šo analītisko uzdevumu veikušas pavirši, jo tās vai nu atbildi uz teorētiskiem jautājumiem nav sniegušas vispār, vai arī centušās distancēties no korupcijas riskiem, norādot, ka tām šī problēma nav aktuāla.
4. 4)) 37% valsts pārvaldes iestāžu un 40% publisko personu kapitālsabiedrību, atbildot uz jautājumu, kuri no korupcijas riskiem, balstoties uz praktisko darba pieredzi, jūsu institūcijā ir visgrūtāk konstatējami un novēršami personāla darbā, sniegušas atbildi, ka problēma nav aktuāla. Tā kā respondentiem netika lūgts tuvāk skaidrot šo savu izvēlēto atbildi, ir grūti viennozīmīgi secināt, vai konkrētajās institūcijās pastāv uzskats, ka korupcijas risku tajās nav vai, pretēji, ka tajās ir konstatēti un novērsti pilnīgi visi iespējamie riski. Taču, ja ņem vērā, ka respondentu vidū, kas snieguši atbildi "problēma nav aktuāla", ir 48% institūciju, kurās nav veikts vispār vai ir tikai daļēji veikts korupcijas sensitīvo amatu (līdz ar to arī funkciju un kompetenču) izvērtējums, tas liek domāt, ka vismaz daļa institūciju vadītāju, iespējams, nemaz neapzinās pastāvošos korupcijas riskus savā darbavietā vai arī nevēlas tos atzīt.
5. 5)) Institūcijās kā korupcijas riskiem vislabvēlīgākie apstākļi identificēti – zems atalgojums un zema darbinieku motivācija (bieži saistīta arī ar finansiālo aspektu). Tomēr, kamēr Latvijā valsts pārvaldē nav iespējams nodrošināt darbiniekiem vēlamo atalgojuma apjomu, institūciju vadītājiem ir jārēķinās ar augstu korupcijas risku un līdz ar to ir jānodrošina lielāki resursi iekšējās kontroles pasākumiem risku novēršanai.
6. 6)) Katra institūcija ir atbildīga, lai darbinieks būtu iepazīstināts ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem un spētu patstāvīgi rīkoties, saskaroties ar konkrētām problēmsituācijām. Tāpat institūciju iekšējos normatīvajos aktos obligāti jāparedz rīcības plāns darbiniekiem gadījumos, kad tie vēlas ziņot par iestādes vadības pārkāpumiem, nodrošinot ziņotāja anonimitāti un ierobežojot potenciālas represīvās darbības pret ziņotāju. Iepriekšminētās aptaujas dati liecina, ka par šo jautājumu ir domāts tikai atsevišķās institūcijās.