3. Article

No lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 14. jūnijā Pieteikuma iesniedzēja savā īpašumā, kas ir arī viņas dzīvesvieta, svinējusi ģimenes svētkus. Pie dzīvojamās ēkas nebijis novietots Latvijas valsts karogs (turpmāk arī - valsts karogs) sēru noformējumā, jo tas traucējis svinēt svētkus. Par šo pārkāpumu sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, un Pieteikuma iesniedzēja sodīta ar brīdinājumu, pamatojoties uz LAPK 32. pantu un 201.43 panta pirmo daļu. 3.1. Sprieduma 10. punktā izklāstīti galvenokārt Pieteikuma iesniedzējas argumenti attiecībā uz viņas pamattiesību aizskārumu, taču tiesa nav pietiekami detalizēti izvērtējusi šā iespējamā aizskāruma apjomu. Tāpēc nevaram piekrist Sprieduma 10.2. punktā norādītajam par lietas izskatīšanas robežām. Konstitucionālās sūdzības izskatīšana un izlemšana atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes tiesai ir individuāli jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.02. punktu). Satversmes tiesa pienākumu novietot valsts karogu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām vērtējusi attiecībā uz visām desmit dienām, kas norādītas apstrīdētajās Valsts karoga likuma normās. Taču Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētās normas tika piemērotas tikai attiecībā uz konkrētu datumu - 14. jūniju. Sprieduma 10.2. punktā tiesa norāda uz to, ka apstrīdētās Valsts karoga likuma normas tiks vērtētas kopsakarā ar apstrīdēto LAPK normu, lai gan Pieteikuma iesniedzējai piemērota tikai LAPK 201.43 panta pirmā daļa. Taču Spriedumā nav pamatots, kāpēc Satversmes tiesa izvērtē arī tādas Valsts karoga likuma un LAPK normas, kuras Pieteikuma iesniedzējai nav piemērotas. Tāpat Satversmes tiesa nav nošķīrusi datumus, kuros valsts karogs pie ēkām novietojams sakarā ar svētkiem, no datumiem, kuros pie ēkām novietojams valsts karogs sēru noformējumā. 3.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts kopsakarā ar 19.2 panta sestās daļas 1. punktu prasa pieteikumā juridiski pamatot apstrīdēto normu neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Turklāt pieteikumā jāpamato, ka tieši šī neatbilstība izraisa pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens "aizskar" likumā ietverts ar mērķi norobežot konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā. Tas prasa, lai pastāvētu pamatota iespējamība, ka apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Personas pamattiesību aizskārums Satversmes tiesas likuma izpratnē ir saprotams tādējādi, ka apstrīdētā norma rada nelabvēlīgas sekas tieši pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01 3. punktu). Tas nozīmē, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu un 2002. gada 11. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01). Konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Tiesa lietas izskatīšanas gaitā pārbauda aizskāruma esamību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18. punktu). Par pašu aizskārumu var liecināt tiesību normas piemērošanas akts, kas rada personai nelabvēlīgas sekas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.1. punktu). 3.3. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai ir piemērota vienīgi Valsts karoga likuma 7. panta otrā daļa un LAPK 201.43 panta pirmā daļa. Administratīvais sods - brīdinājums - Pieteikuma iesniedzējai piemērots par to, ka pie viņai piederošās dzīvojamās ēkas nebija novietots valsts karogs sēru noformējumā 2013. gada 14. jūnijā (sk. lietas materiālu 22. lpp.). Pieteikumā nav sniegts juridiskais pamatojums tam, ka Valsts karoga likuma 7. panta pirmā daļa būtu Pieteikuma iesniedzējai radījusi nelabvēlīgas sekas un tādējādi aizskartu viņas pamattiesības. Satversmes tiesas praksē atzīts, ka persona ir tiesīga vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). No pieteikuma un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums vienīgi tam, ka pastāv saikne starp Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu un Valsts karoga likuma 7. panta otrajā daļā noteikto pienākumu pie dzīvojamām ēkām novietot valsts karogu sēru noformējumā 14. jūnijā. Attiecībā uz pārējām apstrīdētajām Valsts karoga likuma normām, kā arī LAPK 201.43 panta otro daļu nevar konstatēt to, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības būtu aizskartas. Satversmes tiesai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu, tiesvedība lietā bija jāizbeidz daļā par tām apstrīdētajām Valsts karoga likuma un LAPK normām, kuras neaizskāra Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Līdz ar to Satversmes tiesai apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam vajadzēja vērtēt tiktāl, ciktāl tās attiecas uz fizisko personu pienākumu novietot valsts karogu sēru noformējumā pie tām piederošajām dzīvojamām ēkām 14. jūnijā, bet attiecībā uz pārējām apstrīdētajām Valsts karoga likuma un LAPK normām tiesvedība bija jāizbeidz.