3. Article

Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka SEN pēc būtības ir nevis nodoklis, bet gan subsīdiju samazināšanas instruments (sk. Sprieduma 2.4. punktu). Ar šāda subsīdiju samazināšanas instrumenta jeb mehānisma palīdzību valsts mēģinot veikt subsidētās elektroenerģijas ražošanas reformu. Arī pieaicinātā persona Jānis Grasis pauda viedokli, ka likumdevēja mērķis ir nevis ieturēt nodokli, lai nodrošinātu valstij ienākumus, bet gan samazināt komersantiem obligātā iepirkuma ietvaros izmaksājamo samaksu par iepirkto elektroenerģiju (sk. Sprieduma 11. punktu). Informācija par SEN kā "eksotisku nodokli" vai nodokli, kuram faktiski nav fiskālas dabas, ir lietas materiālos (sk., piemēram, lietas materiālu 20. sēj. 146. lpp.), taču nav izvērtēta Spriedumā. Saskaņā ar Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 9. pantu SEN tiek ieturēts, atskaitot tā summu no elektroenerģijas ražotājam piešķirtajām subsīdijām pirms to izmaksas. Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. pantā ietvertajai legālajai definīcijai nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts periodisks vai vienreizējs maksājums valsts budžeta vai pašvaldību budžetu (pamatbudžeta vai speciālā budžeta) ieņēmumu nodrošināšanai un valsts vai pašvaldību funkciju finansēšanai. Uzskatām, ka Satversmes tiesai Spriedumā vajadzēja sniegt argumentētu atbildi uz jautājumu, vai SEN ir nodoklis likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē vai par nodokli nosaukts subsīdiju samazināšanas instruments. Ja SEN pēc būtības nav nodoklis, tad likumdevējs nebauda tikpat plašu rīcības brīvību, kāda tam piemīt, nosakot personām nodokļa maksāšanas pienākumu. Šādā gadījumā Satversmes tiesai Spriedumā būtu jāizmanto citāda metodoloģija un rūpīgāk jāizvērtē saudzējošāku līdzekļu esamība. Spriedumā norādīts, ka alternatīvu risinājumu izvēle ir likumdevēja politiska izšķiršanās, kas nav izvērtējama ar konstitucionālās kontroles metodēm. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi esot nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Sprieduma 20. punktu). Tātad Satversmes tiesa faktiski atzinusi, ka līdzekļu izvēle nodokļu jomā nav pakļauta konstitucionālajai kontrolei. Satversmes tiesas praksē atkarībā no izskatāmās lietas rakstura ir vairāk vai mazāk vērtēti personas pamattiesības saudzējošāki līdzekļi. Nodokļu lietās, kur šā izvērtējuma robežas ir šaurākas, Satversmes tiesai jānoskaidro vismaz tas, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas. Piemēram, spriedumā lietā Nr. 2014-11-0103 "Par Dabas resursu nodokļa likuma 3. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunkta, 19.1 panta un Ministru kabineta 2014. gada 14. janvāra noteikumu Nr. 27 "Grozījumi Ministru kabineta 2007. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība, kādā izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam" tiesa pārbaudīja, vai likumdevējs ir apsvēris šajā lietā apstrīdēto normu alternatīvas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25. punktu). Izskatāmajā lietā taisītajā Spriedumā ir pieminēti vairāki Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi, taču tiesa nav pārbaudījusi, vai likumdevējs vispār ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas.