5. Article

Lietās par nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstību tiesiskās paļāvības principam Satversmes tiesa normatīvā regulējuma atbilstību Satversmes 1. pantam ir vērtējusi kopsakarā ar Satversmes 105. pantu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 4. punktu). Arī izskatāmajā lietā taisītā Sprieduma 14.2. punktā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam tā vērtēs kopsakarā ar Satversmes 105. pantu. Tomēr turpmākajā Sprieduma argumentācijā apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantam pēc būtības nav vērtēta. Satversmes tiesa nav pietiekami izvērtējusi Pieteikumu iesniedzēju argumentus par apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principiem. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņiem ar Ekonomikas ministrijas izdotajiem administratīvajiem aktiem ir piešķirtas elektroenerģijas pārdošanas tiesības, kā arī noslēgti līgumi ar akciju sabiedrību "Enerģijas publiskais tirgotājs" (sk. Sprieduma 14.1. punktu.). Tātad Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu ir cieši saistītas ar paļāvību uz to, ka līgumos noteiktās saistības tiks pildītas un tie saņems līgumos noteikto samaksu par obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju. Viens no Pieteikumu iesniedzēju argumentiem ir tas, ka valsts pati tos aicinājusi iesaistīties elektroenerģijas ražošanā, tostarp no atjaunojamiem energoresursiem, un šim nolūkam investēt līdzekļus. Valsts esot radījusi šai komercdarbībai labvēlīgu vidi, uz noteiktu laiku garantējot subsīdijas. Ja nebūtu valsts radītās labvēlīgās vides, Pieteikumu iesniedzēji nebūtu ieguldījuši līdzekļus minētajā jomā. Pieteikumu iesniedzēji iesaistījušies elektroenerģijas ražošanā, jo paļāvušies uz tiesiskās noteiktības principu, kuram jānodrošina tiesiskā stabilitāte. Pamatojoties uz tiesību normām, Pieteikumu iesniedzēji plānojuši savu komercdarbību, piedalījušies konkursos, lai iegūtu tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju valsts obligātā iepirkuma ietvaros. Kad Pieteikumu iesniedzēji ieguvuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju valsts obligātā iepirkuma ietvaros, to tiesības sācis aizsargāt tiesiskās paļāvības princips, atbilstoši kuram persona var paļauties uz jau iegūtu tiesību saglabāšanu. Tātad izskatāmajā lietā nozīme ir tam, ka Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā paļāvība nebija abstrakta, bet gan pamatojās konkrētās garantijās, ko valsts tiem bija sniegusi katram individuāli. Satversmes tiesa Spriedumā tikai vispārīgi norādījusi, ka SEN ir pilnīgi jauns nodoklis un komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka valsts nodokļu sistēma netiks mainīta tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību (sk. Sprieduma 21.3. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa, izdarot secinājumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam, nav ņēmusi vērā tiesisko situāciju, kādā atrodas Pieteikumu iesniedzēji. Sanita Osipova Kaspars Balodis Rīgā 2015. gada 3. jūlijā