105. Article — paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan

arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Lai kādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē, tām jāatbilst tiesību sistēmā noteiktajiem kritērijiem. Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam tādam, ko var uzskatīt par tiesisku prasījumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). 11.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestāžu rīcībai jābūt konsekventai attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un tām savā darbībā jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt persona var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu un droši plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Tiesiskās paļāvības princips valstij neliedz grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tomēr, grozot tiesisko regulējumu, valstij jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). 11.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ir paļāvusies gan uz tiesību normas un tajā ietvertās aprēķina formulas nemainīgumu, gan arī uz konkrētu Satversmē noteiktu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu komercdarbības atbalsta jomā. Pieteikuma iesniedzēja no Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu saista ar Satversmes 105. panta aizsargātajām tiesībām. Satversmes tiesa norāda, ka tiesiskās paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punktu). Lai konstatētu, ka personai radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips aizsargā tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu). Tiesiskās paļāvības principam ir jāaizsargā personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu un 2013. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 10.2. punktu). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai tiesiskās paļāvības principa kontekstā jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējai ar apstrīdēto normu ir liegtas kādas tiesības, kas tai jau reiz bijušas noteiktas, un vai ir samazinājies ar Satversmes normām aizsargāto Pieteikuma iesniedzējas tiesību apjoms. Tādējādi Satversmes tiesa noskaidros, vai Pieteikuma iesniedzējai varētu būt radusies tiesiskā paļāvība uz normatīvajos aktos un valsts iestāžu administratīvajos aktos noteiktām tiesībām ar ekonomisku vērtību, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punktu). Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam apskatāma kopsakarā ar Satversmes 105. pantu, noskaidrojot, vai Pieteikuma iesniedzējas norādītās intereses ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā. 12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu ir pārkāptas tās īpašuma tiesības, nesamērīgi ierobežojot Pieteikuma iesniedzējas komercdarbību un samazinot tās peļņu, kas citastarp esot atkarīga no Pieteikuma iesniedzējas pamatotas paļaušanās uz obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas proporcionālu piesaisti dabasgāzes cenai. 12.1. Pieteikuma iesniedzēja ir komersants, kas nodarbojas ar elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu koģenerācijas stacijā. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām Ekonomikas ministrija ar administratīvo aktu ir Pieteikuma iesniedzējai piešķīrusi tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteikuma iesniedzēja minētās tiesības un ar tām saistīto iepērkamās elektroenerģijas cenas aprēķināšanas kārtību saista ar tai Satversmes 105. pantā garantētajām tiesībām veikt komercdarbību - atklātu saimniecisko darbību nolūkā gūt peļņu. Savukārt apstrīdētā norma šīs tiesības ierobežojot (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21.-23. un 28. lpp.). Noskaidrojot, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, Satversmes tiesa ņem vērā, ka ar administratīvo aktu piešķirtām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par paaugstinātu cenu pašām par sevi piemīt ekonomiska vērtība un personai (komersantam) ir prasījuma tiesības uz to realizāciju (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par ietilpstošām Satversmes 105. panta tvērumā, proti, par īpašuma tiesību objektu. Apstrīdētā norma pēc būtības nosaka obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas maksimālo līmeni, ja dabasgāzes cena pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto robežvērtību. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai ar apstrīdētajā normā noteikto aprēķina formulas grozīšanu netiek atņemtas tai piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteikuma iesniedzējai netiek liegts arī turpināt saimniecisko darbību. Līdz ar to apstrīdētā norma neierobežo Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. 12.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, dabasgāzes cenai pārsniedzot apstrīdētajā normā noteikto robežvērtību, obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cena vairs nemainīšoties tieši proporcionāli dabasgāzes cenai. Apstrīdētā norma nedodot Pieteikuma iesniedzējai iespēju savas komercdarbības ietvaros dabasgāzes cenas pieaugumu kompensēt ar proporcionāli palielinātiem ienākumiem no elektroenerģijas pārdošanas un tādējādi samazinot Pieteikuma iesniedzējas iespēju gūt iecerētā apmēra peļņu un paredzētajā laikā atpelnīt koģenerācijas stacijas būvniecībā un darbības nodrošināšanā ieguldītās investīcijas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21.-23. lpp. un 2. sēj. 99., 100. un 103. lpp.). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas noteiktas normatīvo aktu prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 8.-10. punktu). Tāpat Satversmes tiesa savā praksē ir vērtējusi arī konkrēta apmēra nodokli, kas ieturēts no jau gūtiem ienākumiem par obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa ir gan atzinusi par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē tiesības saņemt no valsts konkrētas normatīvajos aktos paredzētas naudas summas, gan arī konstatējusi īpašuma tiesību ierobežojumu gadījumā, kad no valsts atbalsta ietvaros saņemtajiem ienākumiem tiek ieturēts noteikta apmēra nodoklis. Izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras no minētajos Satversmes tiesas spriedumos vērtētajiem apstākļiem, jo pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās samaksa par obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju bija atkarīga no mainīgās dabasgāzes cenas, proti, no situācijas dabasgāzes tirgū. Šī lieta no minētajām Satversmes tiesā iepriekš izskatītajām lietām atšķiras tādā ziņā, ka ar apstrīdēto normu paredzētā fiksētā dabasgāzes tirdzniecības gala tarifa robežvērtība ir noteikta tādai aprēķina formulas komponentei, kas pati par sevi nebija pastāvīga. Tātad pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās Pieteikuma iesniedzējai piešķirtā valsts atbalsta apmērs nebija konstants un iepriekš konkrēti nosakāms. Komerclikuma 1. pants noteic, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt peļņa ir atlīdzība uzņēmējam par iniciatīvu, darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18.3. punktu). Peļņa ir atkarīga ne tikai no konkrēta tiesiskā regulējuma, bet arī no komersanta saimnieciskās darbības kopumā. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka personas interese gūt peļņu neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 21.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējai ir prasījuma tiesības attiecībā uz saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, kas tai ir piešķirtas ar administratīvo aktu (sk. šā lēmuma 12.1. punktu). Tomēr no šīm tiesībām ir nošķirama Pieteikuma iesniedzējas interese gūt iecerētā apmēra peļņu. Plānotā peļņa nav uzskatāma par īpašumu, jo vēl nav nopelnīta, un līdz ar to nepastāv prasība, kuru varētu apmierināt. Pieteikuma iesniedzējai ar apstrīdēto normu nav liegtas tādas tiesības, kas tai jau reiz bijušas noteiktas, un Pieteikuma iesniedzējai nav aizsargājamu tiesību uz nākotnē iespējamu peļņas gūšanu savas komercdarbības ietvaros (sal. ar Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.2. punktu). Pieteikuma iesniedzējas interese gūt tai vēlama apmēra peļņu neietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā, tādēļ apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. 12.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj tās īpašuma tiesības un ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo mainot iepriekš spēkā bijušajā normatīvajā regulējumā kopš 2006. gada ietverto elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenas proporcionalitāti ar dabasgāzes cenu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6., 8., 16. un 18. lpp.). Pieteikuma iesniedzēja nenoliedz, ka tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo regulējumu, tomēr apgalvo, ka esot paļāvusies uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas tai paredzējuši tiesības saņemt ienākumus no saražotās elektroenerģijas pārdošanas obligātā iepirkuma ietvaros tādā konkrētai formulai atbilstošā apmērā, kas ir tieši atkarīgs no dabasgāzes cenas. Ministru kabinets ir grozījis Noteikumos Nr. 221 ietverto regulējumu, nosakot fiksētu mainīgās komponentes maksimālo robežvērtību formulā, pēc kuras tiek aprēķināta koģenerācijas stacijām maksājamā cena par saražoto un obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju. Piemērojot tiesiskās paļāvības principu, nozīme ir tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Pieteikuma iesniedzēja savu darbību uzsākusi pirms Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās. Šā likuma sākotnējās redakcijas 28. panta ceturtā daļa noteica, ka ražotāji, kuru koģenerācijas stacijas uzsākušas elektroenerģijas ražošanu pirms šā likuma stāšanās spēkā un kuri nav izmantojuši šā panta trešajā daļā noteiktās tiesības, pārdod elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības režīmu, atbalsta termiņiem un cenu, kādi uz šīm elektrostacijām attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Ievērojot šo tiesību normu, Pieteikuma iesniedzēja līdz 2007. gada 16. septembrim pārdeva saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, kura aprēķins vēsturiski tika balstīts uz datiem par vienīgā elektroenerģijas tirgotāja (akciju sabiedrība "Latvenergo") tarifiem, kas attiecās uz visiem lietotājiem. Šis aprēķins nebija tieši saistīts ar dabasgāzes tirdzniecības cenu. Pieteikuma iesniedzēja būtiskāko daļu no investīcijām koģenerācijas stacijā izdarījusi tieši 1999.-2001. gadā, proti, laikā, kad tā uzsāka savu darbību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6. lpp.). Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja saražoto elektroenerģiju pārdeva obligātā iepirkuma ietvaros par tarifu, kura noteikšanas kārtība nebija tieši atkarīga no dabasgāzes tirdzniecības cenas. Obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas piesaiste Regulatora apstiprinātajam dabasgāzes tirdzniecības gala tarifam tika ieviesta kopš 2006. gada 11. novembra ar Noteikumiem Nr. 921 (sk. arī Regulatora viedokli lietas materiālu 1. sēj. 177. un 178. lpp.). Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējas norādīto obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas proporcionalitāti ar dabasgāzes cenu var ietekmēt vienīgi tādā gadījumā, ja Regulatora apstiprinātais dabasgāzes tirdzniecības gala tarifs pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto summu. Tomēr arī apstrīdētā norma minēto proporcionalitāti saglabā - tikai ar konkrētu nosacījumu. Līdz ar to apstrīdētā norma neierobežo tiesības uz īpašumu un Pieteikuma iesniedzējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība uz laika ziņā neierobežotu obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas nemainīgu proporcionalitāti dabasgāzes cenai. 13. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir, kā konstitucionālo sūdzību. Minētā likuma 19.2 panta pirmā daļa nosaka: "Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai." Savukārt saskaņā ar šā panta sestās daļas 1. punktu konstitucionālajā sūdzībā jāpamato tas, ka ir aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktā kā viens no tiesvedības izbeigšanas pamatiem minēta pieteikuma neatbilstība Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām. Izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība Satversmes tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis savu pamattiesību aizskāruma pamatojumu. Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda aizskāruma esamību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18. punktu). Satversmes tiesa šā lēmuma 12. punktā secināja, ka Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteiktās pamattiesības nav ierobežotas. Tādējādi tiesvedība pēc Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālās sūdzības ierosinātajā lietā prasījuma daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam ir izbeidzama. 14. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību arī Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai. Persona pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt vienīgi tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Ja Satversmes tiesa, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, konstatē, ka Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma nav, tā nevar vērtēt prasījumu arī tā pakārtotajā daļā par apstrīdētās normas atbilstību likumā noteiktajam pilnvarojumam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18. punktu). Tātad arī šajā prasījuma daļā tiesvedība ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. un 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā "Par Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 54.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš