11. Article

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita Harbaceviča - norāda, ka pienākums pieņemt apstrīdēto normu Latvijai izrietējis no saistībām, ko tā uzņēmusies ar EK lēmumu par valsts atbalstu, ar kuru Latvijai esot atļauts īstenot tās iecerētos papildu valsts atbalsta pasākumus attiecībā uz Parex banku. S. Harbaceviča norāda, ka EK savā lēmumā var ietvert nosacījumus, kuru ievērošanas gadījumā valsts atbalsts ir uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu, un noteikt pienākumus, kas nodrošina lēmuma izpildes uzraudzību. EK lēmuma par valsts atbalstu 5.5.3. punktā esot ietverta Latvijas apņemšanās uzlabot sloga sadales pasākumus, nepieļaujot naudas aizplūšanu pie Revertas pārmantotajiem subordinētajiem kreditoriem. Lai nodrošinātu to, ka EK identificētie papildu atbalsta pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu ES valsts atbalsta noteikumu izpratnē, Latvija ierosinājusi virkni apņemšanos, citastarp apņēmusies uzlabot sloga sadales pasākumus, proti, nodrošināt to, ka neviena trešā puse nepamatoti negūst labumu no Parex bankai un Revertai sniegtā papildu valsts atbalsta. Apstrīdētā norma esot piedāvāta kā viens no līdzekļiem tādu kreditoru iesaistīšanai iekšējā rekapitalizācijā, kuri bija piešķīruši subordinētos aizdevumus. EK lēmumā par valsts atbalstu ietvertās Latvijas apņemšanās neesot uzskatāmas par autonomu Latvijas gribu. Visdrīzāk tās radušās EK prasību rezultātā. Lai valsts varētu sniegt atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tai jāapņemas pildīt arī kādas saistības. Pēc S. Harbacevičas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojums būtu jāanalizē Satversmes 105. panta trešā teikuma tvērumā. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka valsts īpašums, proti, sniegtais valsts atbalsts, pēc iespējas tiek izmantots sabiedrības interesēs. Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka valsts atbalsta piešķiršana ir vērsta uz īpašuma saglabāšanu, kaut arī ierobežo iespēju gūt no šā īpašuma augļus. Secinājumu daļa