13. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir, kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam M. Karginam neesot prasījuma tiesību uz procentu maksājumiem, kas izriet no Termiņdepozīta līguma. Proti, noslēgto dāvinājuma līgumu ceļā M. Kargins neesot varējis šādas tiesības iegūt (sk. lietas materiālu 1. sēj. 182. - 185. lpp.). Iebildumi pret noslēgto dāvinājuma līgumu tiesiskumu un no tiem izrietošajām pušu tiesībām un pienākumiem ir izvērtējami vispārējās jurisdikcijas tiesā. No lietā esošajiem materiāliem izriet, ka līdz pat apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim Reverta turpināja M. Karginam izmaksāt procentus atbilstoši Termiņdepozīta līgumā noteiktajam. Reverta nav apstrīdējusi noslēgto līgumu tiesiskumu, proti, nav vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā. Savukārt Satversmes tiesas kompetencē neietilpst vērtēšana, vai līgumi, ar kuriem M. Kargins ieguvis prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu, ir tiesiski. Satversmes tiesa savas kompetences ietvaros analizēs Pieteikumu iesniedzēju, tostarp M. Kargina, noslēgtos līgumus tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu apstrīdētās normas saturu. Līdz ar to Saeimas argumenti nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai izskatāmajā lietā. Pastāvot šaubām par to, vai apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē, noskaidrojot Satversmes 105. panta tvērumu, kā arī apstrīdētās normas saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03). To, vai apstrīdētā norma paredz pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu un vai tas atbilst Satversmei, Satversmes tiesa izvērtē spriedumā. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma, izskatot abus pieteikumus. 14.Saeima atbildes rakstā norāda arī to, ka izskatāmajā lietā ir jānoskaidro, kāds saturs ietverts ES tiesību normās par valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām komercsabiedrībām, kā arī jāanalizē EK lēmums par valsts atbalstu. Pēc Saeimas ieskata, par ES tiesību normu pareizu iztulkošanu un piemērošanu nav šaubu, tomēr gadījumā, ja Satversmes tiesai šādas šaubas ir, Saeima lūdz Satversmes tiesu apsvērt, vai nebūtu nepieciešams uzdot EST jautājumus par ES tiesību normu iztulkošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195. lpp.). Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 267. pants noteic, ka EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par ES līgumu interpretāciju un ES tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs EST nolēmums par šo jautājumu, šī tiesa var lūgt, lai EST sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas EST. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no ES tiesību aktu iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi EST, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no EST (sk, piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu). Izskatāmajā lietā piemērojamas ES tiesību normas par valsts atbalsta piešķiršanu un saderību ar ES iekšējo tirgu LESD 107. un 108. panta izpratnē, kā arī EK lēmums par valsts atbalstu. Satversmes tiesa savā praksē jau ir vērtējusi ES tiesību normas par valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām komercsabiedrībām (kredītiestādēm), kā arī no minētajām normām izrietošos principus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta spriedumu lietā Nr. 2010-60-01 un 2011. gada 19. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-71-01). Turklāt arī vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka valsts atbalsta normatīvā regulējuma saturs ir skaidrs un nepārprotams. Tādējādi no izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka tajā piemērojamo ES tiesību normu saturs ir skaidrs. Līdz ar to Satversmes tiesai nav nepieciešams lūgt prejudiciālo nolēmumu. 15.Noskaidrojot to, vai apstrīdētā norma aizskar Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, Satversmes tiesa vērtēs abu Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās ietvertos argumentus. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Apstrīdētā norma aizliedz komercsabiedrībai komercdarbības atbalsta saņemšanas laikā pildīt pakārtotās saistības, tostarp uzkrāt, aprēķināt un izmaksāt procentus par aizdevumu, kas aizdevējam dod tiesības, pamatojoties uz noslēgto darījumu ar komercsabiedrību, atprasīt aizdevumu pirms termiņa tikai tās maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā un pēc visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms dalībnieku vai akcionāru prasījumu apmierināšanas. Naudas summa, kas noguldīta saskaņā ar Termiņdepozīta līgumiem, ir uzskatāma par aizdevumu Komercdarbības atbalsta kontroles likuma izpratnē. Savukārt apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem uz laiku, kamēr tiek sniegts valsts atbalsts, liedz realizēt prasījuma tiesības uz procentu ienākumu saņemšanu no minētā aizdevuma. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka prasījumi par procentu saņemšanu saskaņā ar Termiņdepozīta līgumiem uzskatāmi par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105.panta izpratnē, ja tiem ir skaidrs tiesisks pamats. Tas izskatāmajā lietā ir Termiņdepozīta līgums. 15.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdēto normu viņu īpašums - proti, ikmēneša procentu ienākumi - tiekot atsavināts piespiedu kārtā jeb ekspropriēts, un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Minētās normas paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu). Ja izskatāmajā lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta ceturtais teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2. punktu). 15.2. Apstrīdētā norma paredz īpašuma izmantošanas ierobežojumu uz laiku no komercdarbības atbalsta piešķiršanas brīža līdz tā sniegšanas beigām. Tātad apstrīdētā norma nevis atņem īpašuma tiesības pēc būtības, bet gan uz laiku ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt procentus. Kā norāda pieaicinātā persona A. Lošmanis, procenti paši par sevi ietver pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus (sk. lietas materiālu 3. sēj. 82. lpp.). Risku, ka komercsabiedrības finansiālu grūtību gadījumā pakārtoto saistību izpilde varētu tikt ierobežota, personas uzņēmās līdz ar pakārtoto saistību nodibināšanu, proti, piekrītot kļūt par pakārtoto saistību subjektiem. Tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos procentu maksājumus nenozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējiem pēc būtības tiktu atsavinātas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Minētais īpašums - proti, prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu - Pieteikumu iesniedzējiem tiek saglabāts, jo valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā, jo nav uzskatāms par īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Apstrīdētā norma liedz komercsabiedrībai pildīt no Termiņdepozīta līgumiem izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā saņem valsts atbalstu, un atbilstoši šai normai Pieteikumu iesniedzēji nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesības. Saeima un lietā pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka pamattiesību ierobežojums jāvērtē Satversmes 105. panta pirmo trīs teikumu tvērumā, jo apstrīdētā norma paredz īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums ir vērtējams Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.