2. Article

Pieteikumu iesniedzēji Maksims Kargins un Viktors Krasovickis (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, un lūdz apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. 2.1. No M. Kargina pieteikuma izriet, ka 2012. gada 17. oktobrī Pieteikuma iesniedzējs M. Kargins uz dāvinājuma līguma pamata esot ieguvis īpašuma tiesības uz regulāriem ikmēneša ienākumiem - procentu maksājumiem no AS "Parex banka" (turpmāk - Parex banka) tiesību pārņēmējas akciju sabiedrības "Reverta" (turpmāk - Reverta). Tiesības saņemt procentu ienākumus izrietot no Tatjanas Karginas un Parex bankas 2008. gada 12. maijā noslēgtā līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu (turpmāk - Termiņdepozīta līgums). Pieteikumā papildus norādīts, ka 2008. gada 13. maijā noslēgta arī papildu vienošanās pie Termiņdepozīta līguma, kurā noteikts, ka termiņdepozīts tiks izmantots kā bankas subordinētais kapitāls, nosakot aizliegumu izbeigt līgumu un izņemt termiņdepozīta summu pirms līgumā norādītā termiņa, izņemot bankas likvidācijas gadījumu. Pieteikuma iesniedzējs Viktors Krasovickis savā pieteikumā norāda, ka 2007. gada 26. septembrī un 2008. gada 30. oktobrī esot noslēdzis Termiņdepozīta līgumus. Atbilstoši minētajiem līgumiem V. Krasovickis esot noguldījis Parex bankā naudas līdzekļus uz desmit gadiem. Termiņdepozīta līgumos papildus esot noteikta arī procentu likme. Citastarp Parex banka apņēmusies ik mēnesi izmaksāt termiņdepozīta procentus. Pie minētajiem Termiņdepozīta līgumiem noslēgtas arī papildu vienošanās, kurās noteikts, ka termiņdepozīts tiks izmantots kā bankas subordinētais kapitāls, nosakot aizliegumu izbeigt līgumu un izņemt termiņdepozīta summu pirms līgumā norādītā termiņa, izņemot bankas likvidācijas gadījumu. Savukārt 2008. gada 4. decembrī parakstīti grozījumi Termiņdepozīta līgumos, kuros citastarp mainīta V. Krasovickim izmaksājamā procentu likme. 2.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka līdz ar apstrīdētās normas spēkā stāšanos viņiem esot pārtraukta ne tikai ikmēneša procentu izmaksa, bet arī to aprēķināšana un uzkrāšana. Pieteikumu iesniedzēji, atsaucoties uz Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka Satversmes 105. pants aizsargājot līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un dažādas ekonomiskās intereses, kā arī dažādus prasījumus, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasījums, kuru var apmierināt. Tādējādi tiesības uz procentu ienākumiem esot tiesības uz īpašumu un ietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka ar apstrīdēto normu viņiem tiekot piespiedu kārtā atsavināts īpašums, proti, ikmēneša procentu maksājumi. No apstrīdētās normas nepārprotami izrietot, ka procenti par periodu, kad tie netiek nedz aprēķināti, nedz uzkrāti, arī nākotnē netiks izmaksāti. Pieteikumu iesniedzēji nenoliedz, ka īpašums var tikt piespiedu kārtā atsavināts, bet tikai atbilstoši Satversmes 105. pantā ietvertajiem īpašuma piespiedu atsavināšanas nosacījumiem. Proti, īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības vajadzībām izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata un pret taisnīgu atlīdzību. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka īpašuma piespiedu atsavināšana var notikt tikai uz atsevišķa likuma pamata, bet apstrīdētā norma par šādu pamatu nevarot tikt uzskatīta jau tāpēc vien, ka esot attiecināma uz nenoteiktu personu loku. Turklāt tieši Komercdarbības atbalsta kontroles likumam būtu jāsniedz pamatojums tam, ka īpašuma atsavināšana ir nepieciešama būtisku sabiedrības vajadzību apmierināšanai un šo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, nepastāv tāda sabiedrības vajadzība, kas attaisnotu viņu īpašuma piespiedu atsavināšanu. Turklāt jautājums par taisnīgu atlīdzību, piemēram, procentu likmes samazinājumu, ar Pieteikumu iesniedzējiem vispār neesot apspriests. 2.3. Pieteikumu iesniedzēji citastarp norāda uz nepilnībām apstrīdētās normas pieņemšanas procesā. Proti, apstrīdēto normu ietvērušais likumprojekts neesot rūpīgi sagatavots un pieņemts bez pietiekamas apspriešanas, turklāt steidzamības kārtībā. Priekšlikums par apstrīdētās normas iekļaušanu likumprojektā esot iesniegts tikai otrajam lasījumam, un tādējādi esot bijušas ierobežotas gan deputātu, gan Juridiskā biroja speciālistu iespējas to izvērtēt. Apstrīdētās normas pieņemšanas laikā neesot apspriests tās sabiedriski nozīmīgais mērķis un neesot izvērtēts, vai Pieteikumu iesniedzēju tiesību aizskārums ir samērojams ar sabiedrības ieguvumu. 2.4. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Uģis Grūbe norāda, ka neesot pamatots Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis par to, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama, un lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka ar apstrīdēto normu ir nepamatoti aizskartas Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, ko garantē Satversmes 105. panta ceturtais teikums, un ka nav ievērota Satversmē noteiktā šādu pamattiesību ierobežošanas procedūra.