9. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris Onževs - norāda, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, bija tiesīga aizliegumu pildīt pakārtotās saistības attiecināt arī uz personām, kuras noslēgušas termiņdepozīta līgumus pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, tai skaitā uz Pieteikumu iesniedzējiem. Šādā situācijā apstrīdētājai normai esot tūlītējs, nevis atpakaļejošs spēks. Subordinēto kreditoru, tai skaitā Pieteikumu iesniedzēju, tiesību ierobežošana tādu interešu dēļ, kas saistītas ar finanšu grūtībās nonākušu komercsabiedrību glābšanai un maksātnespējas novēršanai ieguldīto naudas līdzekļu atgūšanu, esot samērīgs pasākums. Turklāt apstrīdētās normas pieņemšana un attiecināšana uz Pieteikumu iesniedzējiem esot bijusi tiem labvēlīga, jo ļāvusi vairākus gadus valsts atbalsta sniegšanas laikā joprojām saņemt procentus no subordinētā aizdevuma, neraugoties uz kopējiem valsts atbalsta ietvaros veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem. Ņemot vērā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas pastāvējušā tiesiskā regulējuma noturību un kopējo valsts radīto tiesisko paļāvību uz tiesībām saņemt procentu maksājumus arī valsts atbalsta sniegšanas laikā, Saeimai vajadzējis noteikt saprātīgu un samērīgu pārejas periodu, kas ļautu šīs normas adresātiem pielāgoties tiesiskā regulējuma izmaiņām. Šis secinājums gan varētu mainīties, ja Saeima apstrīdēto normu pieņēmusi tūlītējas nepieciešamības dēļ vai izpildot ES prasības.