2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs vai Augstākā tiesa) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantam. Pieteikumā norādīts, ka Augstākās tiesas tiesvedībā ir lieta Nr. A420442812, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šajā lietā personai jau bija piešķirtas tiesības pārdot hidroelektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteicēja lūgusi Ekonomikas ministriju palielināt obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas apjomu. Tomēr, pamatojoties uz apstrīdēto normu, pieteicējai atteikts palielināt noteikto elektroenerģijas iepirkuma apjomu. Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, vadījusies no apstrīdētās normas un pieteikumu noraidījusi. 2.1. Viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem esot veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Šis mērķis citastarp tiekot sasniegts, piemērojot obligāto iepirkumu. Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, esot vēlējies pilnībā apturēt atbalsta mehānisma - obligātā elektroenerģijas iepirkuma - piemērošanu līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai. Tādējādi apstrīdētā norma pēc tās jēgas un mērķa esot pretēja Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta pirmajai daļai, kurā nostiprinātas ražotāju tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā. 2.2. Ministru kabinetam neesot bijis likumā noteikta pilnvarojuma papildināt Noteikumus Nr. 262 ar apstrīdēto normu un tādējādi apturēt atbalsta mehānisma - obligātā elektroenerģijas iepirkuma - piemērošanu līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai. Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtā daļa ļaujot Ministru kabinetam noteikt obligātā iepirkuma apjoma noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, kā arī obligātā iepirkuma apjoma izmaksu segšanas kārtību. Šajā tiesību normā lietotais jēdziens "kārtība" norādot uz to, ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt tikai to, kā īstenojamas Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtajā daļā minētās ražotāju tiesības. Atbalsta mehānisms esot apturēts uz laiku līdz jauna atbalsta mehānisma ieviešanai. Tādējādi apstrīdētā norma pēc būtības esot pārejas regulējums. Tomēr spēkā esoša likuma nepiemērošana līdz jauna likuma pieņemšanai nevarot tikt noteikta ar Ministru kabineta noteikumiem. Tieši likumdevējam esot pienākums noteikt to, cik ilgi piemērojams tā pieņemtais likums. Ja nepieciešams, likumdevējs varot pieņemt likuma grozījumus vai izstrādāt jaunu likumu spēkā esošā regulējuma aizstāšanai. Izšķiršanās par to, vai valsts atbalsts ražotājiem ir nepieciešams, esot būtiska ne tikai ekonomiska, bet arī politiska rakstura izšķiršanās. No pilnvarojošo normu izstrādes materiāliem neesot gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs šo izšķiršanos būtu vēlējies turpmāk uzticēt valdībai. Tāpat no likumprojekta izstrādes dokumentiem neizrietot, ka būtu apspriesta iespēja nodot Ministru kabinetam tiesības lemt par turpmāku likumā paredzētā atbalsta mehānisma piemērošanu vai nepiemērošanu, balstoties uz ekonomiskiem apsvērumiem. Turklāt šāda izšķiršanās esot pietiekami svarīga, lai, ievērojot Satversmes 1. pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, būtu pamats to atstāt vienīgi likumdevēja kompetencē.